divreiz gadā mēdzu uzpsihot, tā, ka kāds virs-es visu laiku baksta "wtf tu dari, wtf, wtf, wtf" bet es izlaižu dēmonus, atvainojos visām iesaistītajām pusēm un laimīgi dzīvojam tālāk, es gan pēc tam vēl mocos sirdsapziņas pārmetumos, ka vajag savākties vienmēr, nedrīkst būt neracionāla lauvene, bet šis ieraksts mudina domāt, ka jā, varbūt reizēm drīkst un, kas svarīgāk - vajag.

(Reply to this) (Thread)

(piekrītoši māju ar galvu) atvainoties visām iesaistītajām pusēm, un ja tur pretī ir dzīvi cilvēki ar miesu un asinīm, un kuri varbūt arī ir tā ļāvuši vaļu, tad pēc tam, manuprāt, var kļūt tikai labāk.
es daudzkārt esmu pārgrozījusi acis, kad no citiem esmu dzirdējusi tādus stāstus, un esmu domājusi, jēzus, tie nu gan ir mežoņi, i would never.
un izrādās, - velti. velti es tā esmu sevi nostādījusi. velti esmu mēģinājusi izlikties, ka es stāvu tam pāri. kaut patiesībā necik nestāvēju tam pāri, tikai vārījos iekšā kā vulkāns, un ļāvu tam sevī briest un rūgt, un beigās laidu ārā galīgi ne pa tēmai.

(Reply to this) (Parent)