:)
1) neaiztiec baltos greipfrūtus. Jāēd ir sarkanie (jo garšīgāki). Ak jā, ne īsti gatavi arī varētu būt rūgti.
2) nolobi visas baltās mizas (arī tās plēves, kas daiviņai apkārt - par tām ķeskām, kas nāk no ārējās mizas nemaz nerunājot) - tur arī ir viss tas rūgtums, pašās iegarenajās sulīgajās šūniņās nekāda rūgtuma nav.
3) Vari pamēģināt uzlikt karotīti medus tai bļodiņai ar greipfrūta miesas šūniņām pa virsu. (jo, kad visu notīrīsi, tad ēst visērtāk ir no bļodiņas ar karotīti).

Man arī grepfrūti ilgi negaršoja - līdz vienreiz publiskā ēšanas reizē pēc desertā katram pienācās pusīte greipfrūta, uz kura uzbērta kaudzīte pūdercukura un blakus nolikta asa maza karotīte. Kopš tās reizes man greipfrūti sasodīti iegaršojās -kaut gan cukuru, šķiet, vairāk nekad virsū kraut neesmu mēģinājusi.

Ķēpa pamatīga, līdz tiec pie ēšanas - bet tur jau arī slēpjas daļa no tā diētiskuma. Nav nekāds banāns* kuram mizu ar vienu roku nolobi un ham ham iebaksti mutē. Greipfrūts ir lēnām izbaudāms :)


*Bet banāni man vienalga ir mans signature treat...

(Reply to this)