Es nezinu, vai tur pie vainas ir formas.

Formas pārsvarā pieprasa trejās vietās.

1) Visādās blue collar darbavietās, kur forma ir gluži vienkārši darba tērps. Tur tā īsti nav neviens jāspiež viņu nēsāt, cilvēki paši to dara. Pavei, uzņēmums bez maksas dod darba apģērbu, kamdēļ nevalkāt.

2) Armijā, flotē, mentūrā un citās iestādēs, kas viņiem mēģina mērkaķoties pakaļ, teiksim, apsardzes firmās vai aviosabiedrībās.

3) Zema līmeņa darbos apkalpojošā sfairā.

It īpaši trešais reti kuŗam ir sapņu darbs. Ja tam vēl pievieno dajebkādas karjēras izaugsmes trūkumu un apziņu, ka tev vēl jābūt pārlaimīgam par to pašu, tad jā, drošvien uznāk vēlme lekt laukā pa logu (es to uztvēru kā vienu punktu darba dzīvē, tāpēc pa logu lekt laukā negribēju). Bet es stipri šaubos, vai lidmašīnu piloti un virsnieki mūsu varonīgajā armijā visu laiku jūtas šausmīgi nelaimīgi un suicidāli.

(Reply to this) (Parent)