|
|
|
Aprīlis 21., 2011
09:00 - : kakaja razņica mājas siers vai graudainais biezpiens, cerkofj iļi bazņica
ar ko mājas siers atšķiras no graudainā biezpiena es tā arī neesmu atkodusi, bet to, ka importa anneles graudainais biezpiens gan ar ievārījumu, gan bez, ir krietni garšīgāks par latviešu produkciju, to gan esmu sapratusi. jo īpaši spilgts pārdzīvojums ir brokastīs ēst tik saldu ievārījumu, kāds ir klāt tam mājas sieram, ko valmieras piens ražo. un vai tas ir ananānu, vai tas ir zemeņu un smiltsērkšķu, vai tas ir persiku ievārījums - tas ir šausmīgi salds! dabisks, vai?
|
13:47
un vienmēr šķiltavas mani pieviļ brīdī, kad es gribu tā graciozi to cigareti aizdedzināt, lai man nebūtu jāsasveicinās ar pretimnākošo, vai arī lai es varētu ignorēt aizmugurē ejošos. un tieši šodien tās šķiltavas mani vēl arī pamanījās pievilt tad, kad man šausmīgi gribējās uzpīpēt. skatos, pie bankomāta stāv meitene un pīpē. un kad jau biju tik tuvu, ka spēji aizgriezties prom vairs nebija variants (divi acu pāri pagriezti pret mani), pamanīju, ka viens acu pāris pieder džekam, kas man savulaik dikti patika un ar kuru es pamatskolas beigās kādas balles laikā stundām skūpstījos zem skolas ābelēm. viņš man iedeva šķiltavas, tās plastmasīgās, lillīgās. bet nokaunējusies jutos es. par ko? par to, ka toreiz viņš man tik ļoti patika, ka man bija vienalga, kādā vafelē viņš mani velk uz tām ābelēm.
|
20:09 - : let us hunt some trolls!
the troll hunter. troļļu mednieks? is it just me, vai arī tas tiešām izklausās... nu, nezinu, kā jūs, bet es ar nopietnu seju to pateikt nevaru. troll hunter! nubetkvī!
|
20:25
lūk, ja būtu skolas laiks un kādi, hmm, nu, daudzi gadi atpakaļ, tad paņemtu rokās parasto telefonu, uzgrieztu numuru un pasauktu druškas misijā uz veikalu pēc kōlas, piemēram. tagad būs tā, ka, vai nu izdomāšu, ka tik ļoti man neko dzert negribas, vai nu apvilkšu kedas (metaforically speaking)(man nav kedu) un iešu uz veikalu. viena pati. joptvai.
|
22:30
un ko es vēl darīšu viena pati. taisīšu šampinjonu krēmzupu. jo veikalā, kamēr jaunieši man apkārt skraidīja sadevušies rociņās un, pudelēm džvinkstot maisiņos, gāja ballēties, es ne tikai nopirku coca cola zero (beidzot), bet arī paciņu saldā krējuma, lai darītu galu tiem dažiem šampinjoniem, kas mētājas ledusskapī. man nav ne mazākās nojausmas, kā vāra šampinjonu krēmzupu, bet es neļaušu tam sevi iebiedēt. galu galā, ja reiz es pārdzīvoju kādas (man) nezināmas grupas dzīvo performanci rūtā, un tas bija kaut kas tik unikāls un neaizmirstams, ka man, literally, gribējās vemt no tās skaņu kakofonijas, - tad es spēju jebko. un galvenais, viena. un viena pati to zupu pēc tam arī ēdīšu. dzirdi, universs?!
|
|
|