Tas ir tā, kā uz to skatās.

Vispār jau tik tiešām nevar pierunāt kādu iemīlēties ar saprātīgiem apsvērumiem, turklāt galvenokārt tāpēc, ka tad tam/tai, kas cenšas pierunāt, visu laiku jābūt top-notch performer. Baisi stresaina padarīšana, jo neviens jau visu laiku nav izcils, un tad sākas savu trūkumu slēpšana, melošana par kļūdām, izmisīgi meklējumi pēc atzinības un tā tik uz priekšu. Saprotams, tai/tam, ko cenšas pierunāt, vienbrīd var uznākt vēlme atbildēt kā Bārtam Simpsonam: "If I wanted someone lame and needy, I'd call Milhouse, no offense."

No otras puses, kad lieta no samīlēšanās aiziet līdz attiecību veidošanai -- tur gan parādās saprātīgi apsvērumi. Bet tad tie ir drīzāk savstarpējas vienošanās par to, ko kuŗš darīs, nevis vienpusēja izpildīšanās -- es māku gatavot, man ir augstākā izglītība etc. tamdēļ, vot, veido tagad attiecības ar mani.

(Reply to this) (Thread)

vot, iemīlēties pierunāt nevar, bet attiecības, uz saprātīgiem apsvērumiem balstoties (sak', tas ir izdevīgi, būt ar to un to kopā), gan laikam var. jautājums - cik ilgi un cik labi tas var strādāt?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Var gan. Un strādāt var tīri tā neko. Līdz brīdim, kad pārlieku bieži sāk uznākt tādas domas kā -- nē, bet vispār tak gribas arī kaut kādu ķīmiju ar to cilvēku, ar kuŗu dzīvojies kopā.

Bet tas jau tīri individuāli, cik ilgā laikā tas pienāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pēc 25 gadu ilgas laulības attopies, va'ne :)

(Reply to this) (Parent)