mhm, es gāju uz grupu terapiju, un kad mēģināju uzdot jautājumus, un izcēlos no grupas, mani nolika pie vietas, ar frāzi, ka intelektuāli jautājumi ir aizsardzības mehānisms, un labāk lai es neko nejautāju. Man radās iespaids, ka ar saviem jautājumiem dzenu viņas (veselas divas!!) strupceļā, un viņām ir bail.
Vīram psiholoģe pirmajās divās nodarbībās caur puķēm un nemaz ne caur puķēm pateica, ka viņš ir traks, nenormāls, slims, bet trešajā un certutāja uz viņu apvainojās un dusmojās. Rodas jautājums, vai labs ārsts dusmojas (labi, varbūt dusmojas) un apvainojas!! uz nenormālu un slimu cilvēku??
Es domāju, ka visādi psiho- var palīdzēt, bet, teiskim manā gadījumā tai būtu jābut ļoti autoratīvai (manās acīs) personai, un ar šitādiem pretjautājumiem tā netiktu tik viegli cauri, noteikti!! Pie kam, man liekas, man būtu vieglāk (un arī bīstamāk) strādāt ar vīrieti...

(Reply to this) (Thread)

īsāk sakot - tās psihtantes un onkuļi nav tādiem cilvēkiem, kā Tu un es. un Tavs vīrs :)

(Reply to this) (Parent)