Ezīša personīgā miglas ieleja

Pūce jau trešo rītu pēc kārtas darbā ir ieradusies 7.30.
Reizē varoņdarbs un diennakts laika izmantošanas optimizācija - nenoguli pusi rīta un var ātri iet mājās. :)

Smieklīgi, bet ir radusies nepārvarama vēlme atkārtot vidusskolas algebras kursu, izņemot nevienādības un trigonometriju un grāmatvedības pamatus.
Nez, kāpēc un nez, ko tagad darīt?

Zinātnieki apgalvo, ka kaķis atšķir apmēram četrdesmit vārdu no mūsu leksikas, un varētu saprast daudz vairāk, bet vienkārši neuzskata par vajadzību vēl vairāk iedziļināties tik nesaprātīgu no Varenās Dabas atrāvušos divkājaino garīgo būtņu domāšanas dīvainībās.

Šodienas testā bijām tik maz, tik maz, ka tāda sajūta, ka puse kursa gatavojas nebeigt.
Bet varbūt tas tāds vizuālais apmāns.

Mirstamzinības go go!

Negribas būt nepieklājīgam, bet tā vien gribas aiziet uz tuvējo baznīcu un pateikt:
"Jūs ko, slimi? Divos naktī skandināt precīzu laiku!"

Un vēl viens:

- Iedevu vecmāmiņai pamēģināt enerģijas dzērienu.
- Un kā?
- Neko, aizgāja pēc piena.... Uz Cēsīm.

Ir pienākusi tā diena, kad Grieta tiks iepazīstināta ar Čirku.
Nu ne gluži "Sveika, Grieta, tā ir Čirka, labu apetīti!", bet būris no ledusskapja ir pārlikts uz palodzes.
Grieta pasēdēja, paskatījās iesākumā un nosprieda, ka pele ir interesantāka.
Taču periodiski joprojām tomēr mēģina pa ledusskapja sienu uzrāpties pie būra.

Kad izlasīju, tad smējos tik ilgi, ka sapratu, nē, nedrīkst nepiefiksēt.

THE PROBLEM

Man ir jautaajums.

Es panjemu no saldeetavas saldeejumu Karlsons (vinjam viena dalja ir baltais saldeejums, otra dalja bruunais, tad viena puse ir paarklaata ar zapti, un tas viss ir shokolaades glazuuraa). Saldeejums tiek iekraameets kruuzee, un ielikts mikrovilnju kraasnii. Iesleegta kautkaada videeja jauda, un tur tiek patureets aptuveni 15-20 sekundes.

Jautaajums - kaapee shajaas sekundees zapte paspeej palikt karsta, izkauseedama arii shokolaades glazuuru, kas to paarklaaj, bet viss paareejais saldeejums cik bija auksts un ciets, tik arii palika? Arii shokolaades glazuura citaas pusees ir tik pat auxta un cieta kaa bija.

Driixt atbildeet gudri, iesaistot fiziku. Es atbildi nezin.

P.S. Meerkjis shai proceduurai it kaa ir padariit saldeejumu bishk miixtaaku, shis triks tikai shvaki straadaa ar Karlsonu.

Apmēram tagad paiet nedēļa, kopš Grietu, ietītu lupatiņā, paņēmu rokās un izgāju pa patversmītes durvīm.
Man vispār liekas, ka viņa ir paaugusies. Pēc skata līdzīgāka kaķim nevis kaķēnam.
Tas tāds šī rīta vērojums, bet varbūt pie vainas vienkārši ir fakts, ka mazliet miega trūkums.

Bet lielo istabu, ja labi grib, var škērsot trijos lēcienos, peles grabēšana ir forša skaņa un tad, kad veras durvis, tad ir jāiet sagaidīt.
Vannas istaba gan ir dīvaina vieta.

Murr murr murr...

Stulbā akadēmiskā literatūra

Gulēt gājām kopā, agri no rīta, kad bija sajūta - nu gan prezentācija ir teju vai gatava.
Un tad viņa ņēma un iespruka zem segas teju kā tādā aliņā, iekārtojās un murrāja, murrāja, murrāja.
Tā kā līdz galam tomēr tā arī neiemigu, visas tās stundas, ko pavadīju snaužot, jutu mazas ķepiņas, mazu purniņu un murr, murr, murr, kas ik pa laikam pārkārtojās ērtākai murrāšanai.
Tik mīļi...

Ieskatoties patversmes mājaslapā, tur pie Grietas un viņas brālīša bildes dzeltenā smaidīgā sejiņa.
Tātad kādam iepaticies arī viņas brālītis. Forši.

Un mazais žēlā paskata runcītis, kurš pirmais aizķēra manu skatu tieši šīs patversmes mājaslapā, arī ticis pie smaidīgās sejiņas.
Tātad arī atradis mājas.

Lai puikiņiem labi klājas. Prieks, ka atrodas saimnieki :)

Iet šodien kā mazais traktors. Izskatās, ka visu dienu gulējis un krājis spēkus (nācu vakarā mājās, izlīda no gala istabas krietni samiegojies), lai tagad varētu jandalēt. Pat ēšanai gandrīz laika nepietika. Bet tikai gandrīz.
Skrienam uz riņķi kā driģenes pārdozējuši smagā apmērā.
Gribam spēlēties ar auskariem un kaklarotām, arī ja tās vēl nav uz plauktiņa/skapīša, bet ap kaklu un ausīs.
Skrāpkociņš pagriezts pilnīgi otrādi un pirksti, kas kustās pa klaviatūru noteikti ir jānoķer, par kursoru pat nerunājot.

Ir baisi forši pēc kārtīgi norukātas dienas bibliotēkā, braucot mājās salīt līdz vīlēm un tad ietīties mīkstā halātā un dzert karstu tēju.
Un vēl man ir aizdomas, ka manas iesnas arī domā, ka viņām patīk...

Noskatījāmies šodien lekcijā vienu sēriju.
JA nu kāds nezina, tas ir 50o gadu seriāls, kura adaptāciju savulaik (ne)skatījāmies LNT kā Sirdsmīļo Moniku.
Re, ja zina, kad un kādā kontekstā joki sacerēti, viņi ir riktīgi smieklīgi. (Biju redzējusi tieši šīs sērijas adaptāciju... starpība ir milzīga, par labu oriģinālam, ofc)
Taču skumja ir atziņa, ka mūsdienu latviešu TV no humora nekā, nekā...

*dodas uz Youtubi meklēt vēl kādu sēriju*

Man liekas, ka ja es šodien pārnākšu mājās pareizā mirklī, es uz galda vai zem tā ieraudzīšu līdz pusei ar tēju samērcējušos minku, kuras ekspedīcija "a kas ir tas slapjais tur tējas kausa apakšā?" būs devusi zināmus rezultātus...
Šobrīd ir tikts tik tālu, ka ar visām četrām stāvam uz dižkausa malām un mēģinām iebāzt galvu iespējami dziļi pašā kausā.

Dīvainu sapni šonakt redzēju, kad pamodos, biju riktīgi uzjautrināta.
Īsais satura atstāsts: Sēdēju vidusskolas angļu valodas klasē, cik varēja saprast, biju nebijusi stundās (laikam visās un laikam kaut kādu dīvainu iemeslu dēļ, tobiš nekas īsti attaisnojošs) teju visu semestri vai vismaz pāris mēnešus noteikti, un centos pārliecināt skolotāju, ka esmu laba skolniece, ka taču vidusskolas atestāta vidējā bija virs deviņi un esmu studējusi angļu valodā un ka es mierīgi varu nedēļas laikā visus tos viņas darbus sarakstīt/nodot.

Un visu sapņa laiku nepameta doma, kāpēc man ir jāsatraucas par kaut kādu vidusskolas angļu valodu, ja es to skolu sen jau esmu beigusi.

Mums ir skaidrs, kas ir patiesais mājas saimnieks. (Piedod, Čirka!)
Mēs zinām, kur ir mūsu teritorija, proti, kastīte, bļodiņas un atrakciju parks.
Mēs zinām, ka viss pārējais arī ir mūsu teritorija un ka ir šausmīgi interesanti skriet apkārt dīvānam, pa vienu galu uzlecot, pārskrienot pāri, pa otru nolecot, aizskrienot pie pirmā un sākot visu no sākuma.
Mums patīk sēdēt ar visām četrām skrāpkociņa galā un uzbrukt ļaunajam diegam no augšas. Mēs jau mākam tur sēdēt un nekrist.
Mums ir prieks, ja kāds atkal un atkal atrod mūsu nepiesieto pelīti.
Mēs murrājam kā trīs milzu runči kopā ņemti, tikko kāds pieskaras ar glāstu.
Mums dikti garšo kārumiņš no paciņas, kuru ik pa brīdim mums izsniedz.
Mēs mākam pētīt, kas somā, tajā neiekrītot.
Mēs mākam ar vienu ķepas vēzienu panākt, ka dīvainajā bildē, kur kustās visādi dīvaini zvēri, visi tie zvēri nomirst un no kastes ar to bildi atskan "vaips, mēģinam vēlreiz".
Mēs skrienam, līdz pagurstam, un tad meklējam mīļu klēpi, kur ieritināties un pagulēt, lai skrietu atkal.
Mēs neesam pārlieku skaļas nakts laikā. Gan jau ka tikai pagaidām.

Ar groziņu rokā vēru patversmes durvis, lai no turienes paņemtu pelēku kaķenīti, nosauktu par Grietu un vestu mājās, kur jau gaida mazkaķu gardumi, smilšu kaste, spēļlietiņas un atrakciju parks "Skrāpkociņš".
Whoa! Tā jau likās, ka pavisam gludi nevar iet viss šis pasākums. "Tik tikko atdevām, es domāju, ka tā esat jūs..."
ko padarīsi, gadās, taču ja mājās viss sagatavots, lai tur ierastos kaķis, tad piekritu iepazīties ar citām mazajām kaķu meitiņām.

Un re, pašā pirmajā būrī viens kaķubērns apmēram 15cm virs būra grīdas nodarbojās ar būrīša restu izlaušanu. Mīlestība no pirmā skatiena. klikšķis un zini, ka tas ir īstais zvērēns, citus vairs pat nav jāskatās. Tik vien kā nokārtojam papīrus un ejam pēc kaķēna, lai šoreiz jau viņu no būra izlaistu, kā jau viņa tik dikti to vēlējās.

darbiniece paskatās uz manu groziņu un nogroza galvu. "Šo meitiņu jūs tai groziņā tālu neaiznesīsiet..." Satinām lupatiņā, ar ko bija paredzēts groziņu pārklāt, iedeva man mazo, un ierūcās tādas dzirnaviņas, kādas ne vienmēr no liela kaķa sagaidīsi... Darbiniece sirsnīgi atvadījās no mums un lūdza, lai aizsūtot kādu bildīti, kādu stāstiņu, kā tad mazajai klājas.
Mājupceļā mūs interesēja viss. Jēdziens "baidīties" ir kaut kas nesaprotams. Pasaule taču ir interesanta!

Tikko groziņš bija nolikts Grietas jaunās mājas vidū uz grīdas, sākām vērot, ko tad kaķubērns darīs.
Mirklis un groziņš jau tukšs. Vēl mirklis un itin veikli atrasta vieta, kur nolikts skrāpkociņš, kuram blakus pelīte uz atsperes un bumbiņa, kas karājas diegā. Neko vairāk Grietēnam kādu brīdi nevajadzēja, brīdi gan uzmanība tika arī nekur nepiesietajai pelītei, bet citādi tikai apbrīnot varēja viņas enerģijas neizsīkstošos apmērus.

Nu jau ir apgūta ēdambļodiņas atrašanās vieta, pārdevējas ieteiktais kārumiņš mazkaķiem atzīts par kārumiņu, zinām, kur ir smiltiņas un ūdens. Protam uzlekt uz dīvāna atzveltnes un nolekt, ātri skriet, Grietu nupat jau sāk interesēt arī mana klātbūtne un kafijkrūzes saturs. Rokās vēl nedodas, bet visu laiku lec blakus uz dīvāna, laikam lai atzīmētos - hei, re, es arī te!
Laikam jau jaunās mājas atzītas par gana labām. :)

Ginta domā, ka viņas kaķis ir hiperaktīvs. Hā hā.