Ezīša personīgā miglas ieleja

Es sāku saprast, kāpēc sabiedrībā valda stereotips par vientuļajiem zinātniekiem.
Es sāku saprast arī to, ka viņi patiesi dažkārt var justies ļoti vientuļi pat cilvēku pūļa vidū.
Pat tad, kad ir laulātais draugs, daudz parasto draugu, kaudze visādu biedru un paziņu, ir tā, ka vari ar viņiem parunāties par visādām lietām, bet par to sev ļoti nozīmīgo jauno atklājumu savā specialitātē vai vienkārši par to, ka tai vecajai teorijai cita autora skatījumā atklājies jauns un pavisam interesants aspekts, nav ar ko parunāt.

Piemēram, šobrīd man tik ļoti gribētos dalīties priekā par to, cik forša ir sociokokgnitīvā pieeja diskursa studijām un ka izrādās, van Daiks ir tieši šīs pieejas, nevis kritiskās, pārstāvis. Un vēl varētu padiskutēt, vai man ir taisnība domājot, ka cienījamas profesores pērn sniegtā vienkāršotā interpretācija par to, kas vispār ir diskurss, nesaskan ar jēdziena skaidrojumu vismaz divās grāmatās. Taču nav, ar ko. (ar pašu profesori tas varētu būt mazliet dzīvībai un nākotnei bīstami).

Un ko man tagad darīt?
Neskaitot turpināšanu lasīt, protams, tā man ir plānā vēl kādus divus mēnešus kā minimums.

jautā pasniedzējam, pasniedzējs pasūta pie kursabiedriem un viņu pierakstiem
jautā kursabiedriem, nevienam pieraksti nav garāki par puslapu visas divas nedēļas kopāņemot un neviens neatceras, ka būtu dzirdējis par to, kā pareizi jāatsaucas uz relīzi...

un kā tad lai es tagad izroku, kā pareizi tā lieta notiek? :(
sad sow.

Man ir aizdomas, ka es nebūšu žurnālists.

Briestot karam, atēnieši uztraucās, ka armijai neesot pietiekamā skaitā zirgi. Diogēnam bija risinājums: — Ņemam visus ēzeļus, cik pilsētā ir, un balsojot ievēlējam viņus par zirgiem! — Tu ko, sajucis esi? — Bet mēs jau tā katru gadu darām — paņemam parastus pilsoņus un ar balsošanu ievēlam viņus par valstsvīriem!

Iestājies mazais tas, ko angļu un citās valodās sauc par homesick.
Bik ātri īstenībā, man likās, ka būs tā ap piektdienu.

Citādi viss dikti forši.
Gan saturiski, gan cilvēciski, gan visādi citādiski.

ā, vēl vakar piedzīvoju dīvainu brīdi
soļoju savā nodabā pa gaiteni fakultātē, stāv tajā pašā gaitenī kaut kādi studenti, pēc skata pirmais kurss
es neko, nepazīstu tak visu fakultāti, ar svešiem nemēdzu baigi sarunas sākt.
a šie klana galvas un visā nopietnībā - "labdien"

un ko man tagad domāt, e?

tad, kad rīt tikšu skaidrībā, ko man vajag izdrukāt un ko nevajag, būs finalizēts arī gatavošanās process
apsveru domu kartes tomēr nedrukāt
man tāpat nav ne jausmas, kādas kartes tieši man vajag
varbūt no visa brauciena kā lielu suvenīru atvedīšu Itālijas megakarti

vismaz somas satura lielākā daļa, salikta skaistās kaudzītēs, ir gatava iekļūt arī somā
rīt jāsaliek sīkumi un mazāk sīkumi, jāpaņem bibliotēkā kāda grāmata, ko dod uz mēnesi, lai ir ko darīt vilcienos
pase jau stāv uz galda, rīt ielikšu arī somā

rīt arī izrakstīšu visus vajadzīgos telefonnumurus un adreses, jo 5eiro telekarte droši vien būs mans pirmais pirkums tajā galā
un tad jau - sveika Milāna!

sācies tas dīvainais, pa pusei patīkamais satraukums kā pirms došanās ceļā
dīvanāks nekā parasti, jo līdz šim nekad un nekur neesmu spērusies pavisam viena, vienmēr ir bijis kāds savējais vai vismaz pazīstamais
jaunas pieredzes, jauni iespaidi
vēl joprojām apsveru domu, ka vajadzētu atrast THE blociņu, kādos bērnībā un tīņa gados mēdzu pierakstīt ceļojuma iespaidus, kad braukalējām ar ģimenīti pa Eiropu, jo man liekas - vilcienā gribēsies kādu brīdi arī nelasīt :D

no krāsubērna pielipis dienu skaitāmais niķis
divas vēl
nesaprotu, kā viņa varēja saskaitīt tās pāri par 30

vispārējā skrējienā, kādā atrodos kopš pagājušās nedēļas sākuma, aizmirstas svarīgi sīkumi
neforši :(

Rīt - prominenta ASV žurnālista un pētnieka un vispār svarīga vīra publiskā lekcija zviedros
Parīt - divas diskusijas turpat mūsu fakultātē

Jau atkal ļoti aktīvi akadēmiska nedēļa.
Kad lai krāmē somas, e?

lai arī gāju uz Normandijas gleznām, vislabāk patika Feders pavisam citā zālē.

a man, a man, a man pie mājas sašķūrēta tāda sniega kaudze, ka mazie sīči no viņas brauc ar ragaviņām
nav gluži gaiziņkalns, bet fakts kā tāds pats par sevi liecina par cīņas ar sniegu raksturu

Mana personīgā tēva māsa, vienlaikus arī pasniedzēja, stāsta kabineta biedrenei, arī pasniedzējai
- Un tu saproti, mēs tur blakus stāvam, Skaidrīte [Ētikas pasniedzēja, prof. Lasmane, mans guru] iet mājās, pienāk pie Ilzes, atvadās ar "Čau, Ilzīt!", a man vispār neko!

*************

Pasniedzēja (cita) sēž kabinetā pie galda, uz galda ievērojama A4 formāta lapu kaudze, pasniedzēja pat konkrēti vaid.
- Kas par lietu?
- Pirmais kurss tikko nodeva esejas.
- Un?
- Nu, vienu palasīju, otru palasīju un tagad nesaprotu - nu kas man lika viņiem referātus uzdot... No katra desmit tādas lapas...
(vaids)

yay!
superpasniedzēja piekrita vadīt!

tagad tik vien palicis, kā uzrakstīt. :)

viespasniedzēja ne tikai priecājās mani redzēt savā lekcijā, ne tikai piekrita konsultēt kursa darba rakstīšanā, ja galu galā izvēlēšos TO tēmu, bet arī paziņoja, ka viņas home university principā atrodams viens no TĀS tēmas greatest experts in US, ar ko viņa vēsu mieru varot savest mani kopā un nodrošināt konsultāciju un palīdzību.

tagad atlicis tikai dabūt savu iecerēto kursa darba vadītāju un pirmā nedēļa būs ne tikai veiksmīga un produktīva, bet nemērā pozitīva.
iecerētajai kursa darba vadītājai savukārt ir plānā neatstāt daudz variantu atkāpšanās ceļam, sākot jau ar to, ka taisos rīt četras stundas konspektēt bibliotēku, kamēr gaidīšu viņu atgriežamies fakultātē.

Mazais hihi.

http://www.telegraph.co.uk/news/newstopics/howaboutthat/7187027/Polish-newspaper-claims-Pedobear-is-2010-Vancouver-Olympic-mascot.html

Saucas - klausu Streipu, sāku lasīt ziņas.
Ar atlasi gan.

+1 lekcija sarakstā
viesprofesore piekrita, ka eju nereģistrējoties pie trešā kursa tēlot gudru :D

un visbeidzot - jāizšķiro ka vienreiz garderobe
beidzot jūtos tā, it kā zinātu, ko tur patiešām atstāt un ko nolikt kā "novalkāt pa māju"

ā un vēl
aizgāju šodien uz skolu un man ap kaklu krita kursabiedrene ar "paldies, paldies, paldies!" par tām skaipa konsultācijām un savu atzīmi un vēl joprojām bija dikti sajūsmināta par to, ka atceras teorijas un viss tiešām esot palicis galvā.

otra kursabiedrene neteica, ka nesīs konfektes rīt, bet jau vilka mani savas somas virzienā, kur slēpās Francijā iegādātas pērlītes kā paldies par vēl vienu labu atzīmi kā konsultācijas rezultātu

Tādi brīži ir sasodīti patīkami.

Pirmā lekciju diena - man patīk.
Ja visas pārējās būs tikpat izaicinošas, šis noteikti būs mans mīļākais semestris.