Skatos pa TV3 to "Lielo aizbraukšanu". Mani diezgan pamatīgi pārsteidza kāda latviešu pāra (kas daudzus gadus dzīvo Vācijā) izteikums, ka tad, ja viņi sēž kompānijā ar 10 vāciešiem, nekad savā starpā nerunā vāciski, tikai latviski. Un ka tad, ja pie galda sēž 1 cilvēks, kas nesaprot valodu, kādā pārējie runā, tas nenozīmē, ka pārējiem tāpēc ir jāpāriet uz citu valodu un ka par to nav jāapvainojas, un ka tas neesot nepieklājīgi.

Ko lai saka. Acīmredzot nekad paši nav sevi iedomājušies otrā situācijā. Un man liekas tiešām rupji un neaudzināti, ja kompānijā ir viens vai divi citas tautības cilvēki, bet pārējie spītīgi runā savā valodā, lai gan visi telpā esošie labi pārzina kādu kopīgu valodu, tradicionāli tā ir angļu valoda. Nez, ļoti iespējams, ka tā tik man tāda "jocīga saprašana", jo atceros kādu situāciju, kad pie draudzenes Rīgā uz dzimšanas dienu bija atbraucis kāds spānis, kurš perfekti runā angliski, bet pārējie viesi pat vārdu ar viņu nepārmija, bet gan savā starpā apsprieda šo cilvēku latviski vai vienkārši runāja savas lietas. Laikam jau cilvēki tiešām ir dažādi, tas pierādās ik uz soļa, bet man diezgan grūti saprast tādu neieinteresētību un pat pofigismu. Varbūt vienkārši ir jānonāk tajā pretējā lomā, lai apjēgtu, kā tas ir, jo valoda IR BARJERA, ja kāds spītīgi atsakās lietot kopīgu valodu. To jo īpaši spilgti pieredzēju saistībā ar frančiem gan Erasmus laikā Spānijā, gan tagad pēdējos mēnešus darbā Latvijā. Un radikāli prtēju situāciju piedzīvoju, pavadot ļoti daudz laika kopā ar polietēm, kad poļu valodu to mēnešu laikā es nedzirdēju būtībā VISPĀR, jo mēs vienmēr runājām savā starpā spāniski, lai visi visu saprastu un varētu iesaistīties sarunās. Un, pat ja mums vai polietēm gadījās pateikt kaut ko savā valodā, tad tas tāpat tika pārtulkots.

Un vispār. Cilvēkiem tiešām ļoti pietrūkst LĪDZI domāšanas un savstarpējas SAPRATNES.