Šķiet, ka pagājuši pāris gadi, kopš pēdējoreiz šeit rakstīju. Vai vispār rakstīju.

Pēdējās pāris nedēļas nepamet kāda sajūta. Liela, nepārvarama bezjēdzības sajūta. Cenšos atcerēties, kā bija iepriekš - ko es darīju, domāju, runāju, kā reaģēju, izpaudos un biju. Tā, kā ar nazi būtu nogriezts - toreiz un tagad. Katru dienu, vērojot cilvēkus un klausoties sarunas, man prātā kāda balstiņa prašņā - kāda tam nozīme? Kāpēc kāds kaut ko saka vai dara? Man ir sajūta, ka pilnīgi un absolūti NEKAM nav jēgas - ne autobusiem, ne reklāmas plakātiem, ne pārdevēju formām, ne notekūdeņu caurulēm, ne gaismas slēdzim, ne bruģim, ne elektrības vadiem, nekam, nekam, nekam. Katra skaņā man šķiet nevajadzīga un bezjēdzīga, neatkarīgi no tā, vai to radījis cilvēks, priekšmets vai daba. Visa pasaule man rādās kā tukšs un caurspīdīgs ziepju burbulis - forma ir, satura nav. Es negribu tā dzīvot un just. Es vēlētos, kaut cilvēki un es pati sev šķistu normāla. Ka lietas ir tādas, kādām tām jābūt. Bet tā vietā es eju pa ielu un man gribas kliegt, ka viss ir nepareizi un nevietā.

Kas tas ir un kā lai to aptur?

Domāju daudz par kosmosu atkal. Un tās ir vienas no biedējošākajām domām, kādas man bijušas jau kopš agras bērnības. Tā puteklīša sajūta.

Jāsaka, ka tā ir visnotaļ neparasta sajūta, kad pilnīgi nepazīstami cilvēki dod iespēju pierādīt sevi, nebaidoties, ka tas nesīs materiālos vai morālos zaudējumus. Es to saucu par uzticības kredītu. Un nekas neliek strādāt cītīgāk un ar lielāku atdevi, kā tas, ka kāds tev ir uzticējies bez jebkāda pamatojuma! Man dara labu, un es gribu darīt vēl simtkārt vairāk laba! Tur slēpjas visas pasaules spēks - dot, neko negaidot, un pretī saņemt daudz vairāk. Visa vaina būs tajā, ko sagaidām no citiem. Un, kolīdz sākam gaidīt, cerēt, iztēloties, uzbūvējam dažus metrus augstu sienu, kurai reizēm otrs cilvēks nespēj pārrāpties pāri. Kāpēc nevar vienmēr sākt no tā nulles punkta un ļaut otram būt tādam, kāds viņš ir savā patiesajā būtībā? Kāpēc vienmēr jābūt uzstādījumiem un barjerām?

Trakākais, ka esmu tāda pati. Būvēju aizsargjoslas un šauju lāzera starus, lai tik neviens netiktu man klāt. Pasarg dies', pielaist par tuvu. Ja nu sāp?

Rāpoju pa sienām sāpju dēļ, brīžiem sit elpu ciet un izsprāgst nevaldāmas asaras. Skatos spogulī un saku sev - viss ir kārtībā, tu esi vesela! Noticu sev līdz mirklim, kamēr sakustos. Esmu ieslodzīta mājās uz 3 dienām, pat uz veikalu nespēju aiziet, par brīvdienu plāniem vispār nav vērts runāt, tie arī šobrīd ir pilnīgi mazsvarīgi. Jāiztur līdz otrdienai, kad tikšu atkal pie ārsta un tad pie fizioterapeita. Ļoti ceru, ka problēma tiešām ir tik tā, ka kaut ko nepareizi esmu sadarījusi ar muguru un speciālists spēs to "salikt atpakaļ".

Turu īkšķus, lai iedarbojas prestsāpju tabletes un varu vismaz naktī pagulēt un atpūsties no tām šausmām.

Nevienam un nekad neko tādu nenovēlu, NEVIENAM UN NEKAD.

Kā tur bija tas teiciens? Ne mana cūka, ne mana druva. Vo!

Biežāk jāatgādina sev, ka es neesmu atbildīga par citu cilvēku lēmumiem un rīcību. Un man tādai arī nav jājūtas! Es dzīvoju saskaņā ar savu sirdsapziņu, daru daudz laba, jo tas man liek justies labi un ērti! Darot sliktu citiem, es spētu darīt sliktu tikai sev, jo sirdsapziņa mani ēstu un grauztu līdz bezgalībai. Laikam vienkārši jāpieņem, ka esmu tāda, tāpat kā jāpieņem tas, ka citi cilvēki mēdz būt pavisam citādās attiecībās ar savu sirdsapziņu, respektīvi, ne tik ciešās.. Un neviens jau tāpēc nav sliktāks, vienkārši katram sava daba un katrs dzīvo tā, kā viņš ir spējīgs dzīvot un sadzīvot AR SEVI. Tikai visu laiku jāpatur prātā vissvarīgākais - mēs katrs atbildam par sevi.

Atbrīvot prātu no liekā, koncentrēties patiesi nozīmīgajam, pārspēt sevi, pārkāpt pāri visiem "nevaru, negribu, nemāku", būt pateicīgai par pārbaudījumiem un atcerēties to, ka mēs augam caur pieredzi - visbiežāk skumju, nepatīkamu un ļoti sāpīgu. Fiziska augšana liek izjust sāpes, un ar garīgo izaugsmi ir tāpat. Gribētos rast mieru savā dzīves ceļā, ļauties un patiesi izbaudīt laika plūdumu, neiedalīt pasauli labajā un sliktajā, bet gan uztvert it visu notiekošo kā man nepieciešamu un svētīgu. Mūsu dzīve nav it nekas no apkārt esošā, ne lietas, ne vietas, ne cilvēki. Viss ir koncentrēts domās. Ir biedējoši, taču nepieciešami to apzināties - tagadne ir mana prāta darbības spogulis un esmu vienīgā atbildīgā par savu dzīvi. Un tā patiesībā ir brīnumskaista sajūta.

Vēroju, kā Daugava plūst, man arī gribētos tā plūst.

cik skaisti ir nesteigties.

Nu ko, bakalaurs rokā, atliek tik sagaidīt izlaidumu, lai oficiāli iegūtu to papīra lapu skaistos vākos, un tad.. jā, un ko tad? Man vēl nekad tā nav bijis - ir iespēja darīt jebko, tikai jāsaprot, ko pati vēlos. Visa plašā pasaule ir vaļā.

Ja man būtu teikšana, es gribētu visu mūžu vienkārši vizināties apkārt ar ričuku un man mugurā būtu mans mīļais, siltais halāts un zilās bikses ar sunīšiem. Ik pa laikam kāds man piebiedrotos ceļā, lai drīz atkal atvadītos un turpinātu ceļu. Mērķa nebūtu, tikai ceļš.. Nav jau nekā skaistāka par to. Viss brīnumainais notiek ceļā, bet mērķis ir tikai ķeksītis, pēc kura piepildīšanas sajūti neko vairāk kā tikai tukšumu.

kā man derdzas cilvēki-suņi. tie, kuri teciņiem vien staigā 10 cm aiz muguras un lien sejā ošņāties. cilvēki ir brīnišķīgi, suņi ir brīnišķīgi, bet cilvēki-suņi ir katastrofa..

Rakstu BD un lasu par teroraktu Spānijā 2004. gada 11. martā. Aculiecinieku, cietušo un mediķu stāsti par redzēto, pieredzēto un saprasto.. Nevaru beigt raudāt. Par to, ka tādas lietas notiek pasaulē un ka neviens neesam pasargāti no nelaimēm. Un cik pateicīgiem ir jābūt par katru nodzīvoto dienu šajā pasaulē. Un ir zaimojoši sūdzēties un čīkstēt par problēmām, kas lielākoties ir paša izraisītas un veicinātas. Par problēmām, kas nemaz nav problēmas, bet vienkārši.. dzīve.

Pat Eirovīzijā tie franči nemāk nevienu vārdu pateikt angliski, lol.
Un nē, es nebeigšu cepties šovakar :D

Skatos pa TV3 to "Lielo aizbraukšanu". Mani diezgan pamatīgi pārsteidza kāda latviešu pāra (kas daudzus gadus dzīvo Vācijā) izteikums, ka tad, ja viņi sēž kompānijā ar 10 vāciešiem, nekad savā starpā nerunā vāciski, tikai latviski. Un ka tad, ja pie galda sēž 1 cilvēks, kas nesaprot valodu, kādā pārējie runā, tas nenozīmē, ka pārējiem tāpēc ir jāpāriet uz citu valodu un ka par to nav jāapvainojas, un ka tas neesot nepieklājīgi.

Ko lai saka. Acīmredzot nekad paši nav sevi iedomājušies otrā situācijā. Un man liekas tiešām rupji un neaudzināti, ja kompānijā ir viens vai divi citas tautības cilvēki, bet pārējie spītīgi runā savā valodā, lai gan visi telpā esošie labi pārzina kādu kopīgu valodu, tradicionāli tā ir angļu valoda. Nez, ļoti iespējams, ka tā tik man tāda "jocīga saprašana", jo atceros kādu situāciju, kad pie draudzenes Rīgā uz dzimšanas dienu bija atbraucis kāds spānis, kurš perfekti runā angliski, bet pārējie viesi pat vārdu ar viņu nepārmija, bet gan savā starpā apsprieda šo cilvēku latviski vai vienkārši runāja savas lietas. Laikam jau cilvēki tiešām ir dažādi, tas pierādās ik uz soļa, bet man diezgan grūti saprast tādu neieinteresētību un pat pofigismu. Varbūt vienkārši ir jānonāk tajā pretējā lomā, lai apjēgtu, kā tas ir, jo valoda IR BARJERA, ja kāds spītīgi atsakās lietot kopīgu valodu. To jo īpaši spilgti pieredzēju saistībā ar frančiem gan Erasmus laikā Spānijā, gan tagad pēdējos mēnešus darbā Latvijā. Un radikāli prtēju situāciju piedzīvoju, pavadot ļoti daudz laika kopā ar polietēm, kad poļu valodu to mēnešu laikā es nedzirdēju būtībā VISPĀR, jo mēs vienmēr runājām savā starpā spāniski, lai visi visu saprastu un varētu iesaistīties sarunās. Un, pat ja mums vai polietēm gadījās pateikt kaut ko savā valodā, tad tas tāpat tika pārtulkots.

Un vispār. Cilvēkiem tiešām ļoti pietrūkst LĪDZI domāšanas un savstarpējas SAPRATNES.

vēl viena lieta, ko esmu sapratusi par dzīvi - ar frančiem nevajag pīties. nekādos sakaros, ne profesionālos, ne privātos. lūk, mācība. cerams, uz mūžu.

Atļāvu ārstiem un mammai pierunāt sevi un palikt 2 dienas slimnīcā. Vispār pirmoreiz mūžā biju tādā iestādē. Un sapratu vienu ļoti svarīgu lietu - es vēl kādreiz ietu slimnīcā tikai tad, ja būtu kaut kas ļoti ekstrēms atgadījies vai būtu bezsamaņā. No brīvas gribas - nu, nē, paldies... ar tik nenopietnu un neiecietīgu attieksmi sastapos laikam pirmoreiz. pat komentēt negribas.

es nezinu, kur lai no sevis paslēpjos.

ziniet, kas ir laba sajūta? kad vakarā uzraksti draudzenei, ka ļoti vajag viņu tagad satikt, un viņa atbild, ka šobrīd ir citā pilsētā, bet 2 h laikā var būt klāt. un tā arī bija.

es jau esmu to teikusi, bet gribu vēlreiz atkārtot - draugi ir mana lielākā svētība dzīvē. ar draugiem viss ir vienkārši un labi. man šķiet, ka man ir skaista dzīve..

šī bija ļoti slikta diena. ļoti. bet tā vēl nav beigusies, un es ceru, ka vēl būs labi tomēr.

Tāda sajūta, ka joprojām neesmu "iedraudzējusies" ar cibu. Gandrīz katru dienu lasu, ko citi ļaudis raksta, vienmēr izpētu visas komūnas, gūstu interesantu info, daudz pārdomu un iespaidu par dzīvi un cilvēkiem.. Bet nu pati es šo vietu izmantoju tikai kā personīgo dienasgrāmatu, ne sociālo portālu - tādā nozīmē, ka reti kad izsaku savu viedokli un iesaistos diskusijās. Bet tāda es arī dzīvē esmu, tāpēc tas nav nekas neparasts.

Savulaik nepilnus 10 gadus rakstīju dienasgrāmatas ar roku, vēl tagad vesela kaste saglabājusies. Būtībā nekas jau nav mainījies - tā vajadzība izteikt savas domas un sajūtas vārdos joprojām ir aktuāla, tikai veids tagad ir cits. Toreiz ar pildspalvu uz papīra, bet tagad ar taustiņu palīdzību kaut kur interneta plašajās ārēs. Tik vien kā vārdus šeit neminu, bet domāju, ka nenāktos grūti mani atšifrēt pēc tā, ko rakstu. Vismaz vairākus citus cibiņus esmu "atkodusi" :) Latvija tomēr tik maza, tik maza.

Man tik ļoti, ļoti šodien sāp sirds. Bija runāts šovakar ar draugiem satikties, bet es slimoju jau kuro dienu un katru dienu naivi ceru, ka kļūs labāk, bet kļūst tikai sliktāk.. Tad nu ziņoju, ka esmu dikti slima un nevaru ierasties, lai kā gribētos.. Un atbilde, ko saņemu, liek man izplūst asarās un tā es te aizvien raudu.. draudzenei liekoties, ka es vienkārši izvairos.

Man šķiet, pēdējā reize, kad kāds draugs man tik slikti lika justies, bija 16 gadu vecumā, kad viss tika uztverts pilnīgi neadekvāti un pārspīlēti. Bet sen jau vairs nav tie gadi.. Un, johaidī, kā sāp, ka labs draugs domā, ka tu viņam melo un izvairies no tikšanās, lai gan patiesībā 3 dienas sēdi mājās kā bezpalīdzīgs dārzenis un vārties starp savām salvetītēm, puņķiem, šķavām un asarām..

pat nezinu, kā lai tiek vaļā no tām sliktajām emocijām un skumjām, kas šobrīd mani ir apsēdušas. un ciba šoreiz nelīdz, ai.

Cik tieši stulbi ir tas, ka kolektīvā, kur ir 90% vīriešu, man iepatīkas tas vienīgais, kuram ir meiča un kurš pilnīgi un galīgi neatbilst tam, kādi puiši man līdz šim ir patikuši? nu, nekas traģisks jau nav, vienkārši smiekli nāk pašai par sevi.. labi, ka daudz jāstrādā un neatliek laika neatbilstošām domām, kā arī galds ir novietots tā, ka "to" kolēģi nemaz neredzu. ka tik ātrāk pārietu!