es izgāju no skolas, pēc savas īsas darba dienas, un ieraudzīju, ka ir... PAVASARIS! pavasarispavasarispavasaris! nu, vismaz kautkas tamlīdzīgs. neņemu vērā pelēkās sniega kupenas. vēl tikai trūkst zaļās krāsas, daudz zaļās krāsas, ļoti daudz zaļās krāsas! lai arī mans mētelis ir glīts, es to tomēr pēc iespējas ātrāk gribu nolikt plauktos. kad būs sauss, es iešu uz skolu savās vismaz 20 gadus vecajās kurpēs.

es bieži saku, ka esmu riebīga un ļauna (mana vecuma meiteņu paradums), un es tik tiešām mēdzu būt kritiski un pesimistiski noskaņota, ja mani kāds aizkaitina, taču reizē sanāk būt arī tādai kā Trešajam tēva dēlam, kas dara visu, ko viņam mīļi palūdz. pēdējā laikā tā gadās itīpaši bieži. tas ir, es piekrītu, ja man palūdz ko uzzīmēt, uzrakstīt... nu, man bieži lūdz to, ko es māku, un es teju nekad neatsaku. neatsaku pat tad, ja man šis uzdevums nemaz nesaista. vismaz sanāk ietaupīt naudu uz šokalādītēm. un citu varbūt uzskata, ka esmu jauka un pieklājīgā. ja tā padomā - es esmu, tikai šķiet, ka, piemēram, mani draugi tam nevisai bieži piekrīt. (note to self: ne vienmēr teikt viņiem, ko domāju.)

vienu, īsu mirklīti, kad gāju mājās no skolas man uznāca liela dziņa rakstīt, taču nu, kad esmu notrulinājusies sēžot mājās, tā pazuda. Mūza atkal ieritinājās pakrūtē, lai pagulētu. es viņu ārā nesaukšu. man nāk miegs.

es laukos pārāk mazs samīļoju savu kaķdievību. (note to self2: nākošreiz to izdarīt vairāk).
(joprojām gribu pīpēt ko smaržīgu)

cilvēki dzēruma stāvoklī, protams, mēdz būt ļoti kaitinoši, bet tai pat laikā - ļoti smieklīgi. es nemāku nesmieties, kad man stāsta par mr. Zivi Ozola jaunajā albumā. un vēl vairāk es nemāku nesmieties, kad man pilnā nopietnībā stāsta par čekistiem, kas izspiego sakarā ar ministra maiņu. ja nu čekisti ko jautā - jūs par mani neko nezināt! uz gestapo attiecas tas pats.

man šķiet, ka vairāk par savu lielo lauku māju un tās bēniņiem, es tomēr mīlu savu plašo ģimeni (mūsdienu retums tāda saime). tā tam arī vajag būt. kad mēs visi sabraucam kopā un sēžam ap lielo, sarkano virtuves galdu, rodas mājas sajūta. un kā teica Lāsma - man patīk kā viņi smejās. skaisti smiekli, reizēm dzēruma smiekli, bet mīļi, skaļi, patiesi... ak.

es biju mežā. ir labi apstāties un ieklausīties, kā virs kokiem debesis šķeļ vējš. ir labi tur tā mirklīgi pazust, pat tad, ja zem kājām joprojām sniegs.


"kad izaugsim dzīvosim kopā. Londonas bēniņos. un vēl mums būs liela māja Norvēģijas krastos, kur pret klintīm sitīsies jūra."


{Kur tu esi? es nevaru sagaidīt.}

rīt beidzot braucu uz laukiem. vēl tikai derētu pēkšņa sniega nokušana, pavasaris, sniegpulkstenītes, jūlija cienīgs negaiss un tāda nakts, kurā var gulēt siena šķūnī. zvaigznēm pilnas debesis arī, jā.

ar galvu pret sienu, par to, ka pārāk daudzu gribu.

ceru, ka kāds man atkal centīsies iztirgot zemi uz mēness. (tā bija. es to neizdomāju.)

-nu, ko tu dusmojies?
-visu dienu kāds dusmojas uz mani... tagad arī es gribu.

es sīkuma dēļ sāku neticēt vienai no draudzībām. bet to sīkumu ir bijis pārāk daudz, lai es tā vienkārši ticētu. lai jau paliek tikai smiekli, mīļums un attālums, kas tuvina. nepieprasīšu neko citu. nelabošu. neregulēšu. ne. ne. ne. nevajag no manis prasīt to, ko pati nevar izpildīt.

šodien, kad skolotāja minēja, ka mūsu klasē ir arī tādi, kas lasa, teju visi klasesbiedri pagriezās pret mani un teica "Anna". tas bija smieklīgi. šķita, ka viņi mani apsūdzētu kādā noziegumā.
atklājās, ka esmu lingvistiska vairāk nekā vizuāla (vizuāliste?). lai jau būtu. māksla man paliek māksla jebkādā formā - mana dārgā.

atkal virsū mācas īgonis. gribas atkrist gultā un gulēt, gulēt, gulēt, lai diena netrīc rokas. (man trūkst smieklu).

Tyra Banks - jauns cilvēksdievs manam elku pulciņam.

muļķīgi stāvēt bezvējā un gaidīt, kad pūtīs. muļķīgi spārdīt sniegu, cerot, ka tas pazudīs. un nedaudz muļķīgi visu dienu domāt poetiski. tas ir, domāt par ķiršu ziediem, vīriešu un sieviešu ideāliem, pavasari kā tādu, pavasara un rudens apvienojumu... nu es esmu viens no tiem, kas var īdēt un vaidēt, kamēr vien ziema nepateiks atvadas.
es gribu uz saviem laukiem, pie saviem melnajiem kaķiem, pie saviem dullajiem radiem. gribu uz mirkli neelpot pilsētas gaisu. gribu turienes sejas - nodzertās vai pavisam skaidrās. vienalga. nu, vismaz zināms, ka nedēļas nogalē mani tas viss gaidīs. tik žēl, ka caur sniegu vēl nebūs saziedējušas sniegpulkstenītes. jā, sniegpulkstenītes... turpināšu sapņot.


pagriežu lapu otrādāk, jo man traucē, ka mīma zīmejums lūkojas virsū. skumji lūkojas.

[0:18:25] **** saka: vinjam pubertates
[0:18:27] **** saka: vecums tagad
[0:18:46] Eša. saka: un sūklis vai sviestmaize galvā, vai ne?

Esha armans patik?
[0:21:44] **** saka: vins saka ka ja
[0:21:47] **** saka: :D
[0:22:05] Eša. saka: :D :D in fact, es viņu tik pat kā nepazīstu. pēdējo reizi redzēju Preiļos pie maximas, kad man bija 14. :D

nu, man vismaz ir jautri, kad nūģojos piektdienas vakarā, jo man manā pilsētā nekas nepatīk (izlepusi.)
"Esha armans patik?" nekad neesmu sapratusi šo simpātiju padarīšanu... nu, tas ir man, protams, mēdz simpatizēt un ļoti simpatizēt cilvēki, taču teikt "tu man patīc" vai ko tamlīdzīgu ir... muļķīgi? xD es gan varētu pateikt to pašu, ja gribētu to kādam teikt, taču savādāk. tas "tu man patīc" atgādina sākumskolu, ja ne bērnu dārzu. ;D (tiesa, no otres puses - ko es te muldu? šodien atgādināju, ka man kāds patīk. bet kā cilvēks. foršs cilvēks, jā. foršiem cilvēkiem es to saku).

šodien paskatījos fall out boy vecos klipus un sapratu, ka Krēslā ir, kas špikots! Pīts no fob bija pirmais vampīrs, kas negribēja dzert cilvēku asinis. hahaha.

labi, jāturpina skatīties muļķīgā, bet forša filma (tā pati, kuru man ieteica Līga) un jāpavada nūģīgā natks.
(bet vispār es gribu dejot, gribu piedzerties un es pat zinu kur, bet tur diemžēl tagad nekādi nesanāks. eh... un tā līdz pat pavasarim/vasarai)

es tagad zinu kā izskatās bubulis un par to man ir prieks. nu, es vismaz pieņemšu, ka viņš varētu izskatīties tāpat kā filmā... un baigāāā filma. neteiktu, ka tik baisa kā gaidīju, bet vispārīgi man patika. gulēt varēšu, bet skapi gan labāk pirms tam aizvēršu. (un cik labi, ka filmā tomēr saņēmu atbildi uz jautājumu - ko bubulis dara ar kailu sievieti, kuru nozadzis no vannas?)

tā, man tākā būtu jāiet gulēt, bet jūtos pārāk nogurusi un uztraukusies, lai to darītu. rīt mākslas olimpiāde. iepriekš man likās, ka vispār nestresošu, taču tagad nezināmu iemeslu sāku to darīt... skatoties uz krāsām un zīmuļiem tā savādi paliek. bet vienu es zinu skaidri - man tās padarīšanas pietrūka. labi, ka atkal esmu iekšā.

šodien man vienu mirklīti bija uznākusi I-cant-stand-peoples lēkme. lai arī, cik nicinoši pati mēdzu izturēties pret tiem (reizēm dabīgi, reizēm tēloti), kas man nepatīk, es tomēr nekad nesapratīšu, kāpēc ir jaizturas... ēm... nepieklājīgi pret tiem, kuri klasē ir nostādīti "ņūģa" vai kā tamlīdzīga vietā. man šodien mirkli vienkārši šķita, ka es iesitīšu meitenei, kura man it kā šķiet tīri patīkama... bet lai jau. es ar to nevaru izkarot. viena.

un vispār manai Lāsmai sāk parādīties tādas pašas lēkmes kā man. lipīgi. *giggle* viņa šodien vairākas reizes pateica "stulbie cilvēki." mana meitene. es ar viņu lepojos. ;D

reizēm man šķiet, ka neesmu vien iedomājusies, ka esmu jukusi, bet patiešām esmu jukusi, tikai diemžēl tādā veidā, kādā negribu būt. redz', mani biedē mani pārlieku biežie murgi, ar šausmeņu cienīgu scenāriju. tā vien liekas, ka mani kautkas ietekmē, ja vien es zinātu, kas... vakar no rīta vairs nespēju aizmigt no pieciem, jo iepriekš mani mocīja šausmīgi baiss murgs. tāds kāds man visvairāk nepatīk, tāds, kurā mirst mīļie cilvēki. tieši tādu murgu dēļ un vispārīgi man liekas, ka tuvienieku, īpašo cilvēku zaudēšana ir vienas no manām lielākajām bailēm. un otras manas lielākās bailes ir no bailēm. bet vispār pēc tā murga man domās tapa šausmenes scenārijs, ja man būtu griba ar ko tādu ņemties, es uzrakstītu.

un pēdējā laikā man ir Bellas, Sjūzenes sindroms. tas ir, pamatīgas problēmas ar līdzsvaru. par to liecina rētas - apmēram tādas kādas septiņos gados, vasarās... pa zilumam uz katra ceļgala, viens uz rokas, kā arī pats labākais - apedgums uz pirksta. mums ar Lāsmu patīk izteiksmīgi žestikulēt. viņa tā nesen darīja ar cigareti rokā, savukārt es tai laikā arī plātījos, līdz mans pirksts sadūrās ar smēķi... sākumā smirdēja pēc cūkas svilināšanas.

man patīk manas mierīgās dziesmas. vispār konstatēju, ka pēdējā laikā klausos ar vien mierīgāku mūziku. vakaros tā ir ļoti jauki. tas nekas, ka bieži šī mūzika ietekmē manu emocionālo stāvokli uz negatīvo pusi... savā ziņā man patīk skumt.
vai kāds ņemtu nopietni apmēram šādu sludinājumu - "meklēju kādu, kas būtu ar mieru man nodziedāt šūpuļdziesmu?"

es nopūšos katru reizi, kad izejot ārā, redzu, ka atkal snieg.

šodien autobusā nebija nekādas laimīgās "I'm going home" trallināšanas, jo pirmkārt, es gulēju, otrkārt, man negribējās. nemaz, nemaz. un tagad, kad jau esmu mājās man negribas vēl vairāk. vispirms jau sagaida skaņa, kas izklausās pēc izlietnes tīrīšanas. redz' dažiem labiem vajag parādīt, ka viņi skūpstās. nu, tā lai visi redz. pietam, pēc tam tie daži labi vēl pamanījas arī strīdēties, plosīties... brīnums, ka arī nenokniebās man acu priekšā. (es jau sāku izmantot vārdus, kuri man nepatīk). paldies augstākajiem spēkiem, ka vismaz viens no eksemplāriem ir aizbraucis. tagad man uz rokas būs mazāk zilumu.
bet kronis visam ir tas, ka māsa jau pamanījās apvainoties par to, ka es biju iepirkties. nu jā, tas nekas, ka viņa mammai šo mēness notērēja vismaz 70 latus... tas nekas, ka viņa katru mīļu brītiņu sev kautko pērk... es, protams, neesmu greizsirdīga. tieši pretēji - man patīk, kad viņa labi izskatās. žēl, ka māsiņa tāpat nevar atteikties pret mani, jo redz' man esot par daudz. tradēģija. žēl, ka es nesaprotu kāda.
tagad jālieto tizlais, plaši lietotais vārds "besis." bet es nečīkstēšu. es klusēšu.

un mani kaitina tādi sīkumi kā tizlās vecenes balss no virtuves. kad viņa runā izklausās, ka kāds žņaugtu vecu kaķi.