man telefonā ir daudz viskaistāko īsziņu, man ir mana emociju klade (glīta un tāda, uz kuras stūriem var ķēpāties. ar sunīti uz vāka (I'm barby girl)), man ir... prieks. un miers, protams, ka miers. daudz. šovakar mieru uztveru caur zīmējumu, cenšoties uz lapas to padarīt tādu kādu esmu iedomājusies. iztēle šodien iedarbojās krievu valodā (īstajās vietās, kā jau allaž). varbūt tāpēc, ka gribu ņemties ap zīmuli, nevaru neko uzrakstīt. domas jaucas, bet nenāk laukā rakstiski. viņas man nav pavedināmas tik vienkārši kā gribētos.
vakaros, kad skrienam pa parku saule riet visskaistāk un putni arī dzied jauki. tas pat ir nedaudz romantiski.
pirmā diena skolā - nebija nemaz tik briesmīgi. tāpat kā pirmdienās un pirmdienās ir labi.
pirmā diena mākslas skolā - es mīlu Raivo. *smaida*
pirmā diena ar Lāsmu - arī viņu es mīlu.
pirmais vakars pēc skolas - es izpildīju tikai vēsturi, jo latviešu valodā nevarēju atrast burtnīcu. es daudz lietoju produktus, uz kuriem rakstīts "meža ogu kautkas", es smaidu, kad redzu savu Vinnija Pūka krūzīti. es izvairījos no kopčata jūkļa. es... es daudz lietoju "es".

man patīk svēdienīgas svētdienas, kad spīd saule un viss ir ļoti, ļoti labi. pietam, svētdienas kļūst vēl jaukākas, kad zinu - pirmdien būšu Rīgā. un man taču ir arī Timians, kurā esmu iejutusies tik perfekti, ka rodas sajūta, ka esmu viņš. ir arī vēl pāris lieliskas apziņas.
gribas smaidīt un smaidīt. cerams, ka pie tā visa neaizmirsīšu arī citus pienākumus.

poētisks noskaņojums, jaunas aizraušanās, dzejiski domu pavedieni un ilgas, sirds tiecas uz to vienu pusi. un, kur gan mans Lāčuks vispār ir pazudis? dziesma liek domāt tieši par viņu. pirksti šovakar atkal kustās ļoti strauji, un vēl es tirdos nepacietībā. ja vien galva nebūtu kā ar vāli dabūjusi.

man ir tāda sajūta, ka lecu tieši ugunī vai vel labāk - ar galvu pa priekšu ledus virzienā. apmēram tik dumji tas ir. laikam esmu naiva muļķe. labi, ka vismaz laiks labs, tas uzmundrina.

ir tādi cilvēki narkotikas. es domāju, ka jūs katrs saprotiet, ko es ar to gribēju teikt. šodien, kad satiku savu mīļo Santu, es atkal jutos priecīga un uz mirkli aizmirsu, ka patiesībā šai periodā esmu diezgan nelaimīga. radās tāds iespaids, ka pavasaris jau ir sācies pa īstam. ar viņu ir tik viegli runāt... viņa ir kā Placebo mūzika- kad sāc, tad vienmēr gribas atgriezties.

un man ļoti gribas visus savus pārējos cilvēkus narkotikas, lai es pēcāk var smaidīt vēl nedēļu. tikai žēl, ka vēlāk vienmēr rodas tā sajūta - ātri sāk pietrūkt un liekas, ka viss nav pateikts.

kamēr Enijai pielipināju framing hanley lollipop, pati pielipu pie citas viņu dziesmas, kuras vārdi ir vistiešākajā nozīmē garšīgi. rada tādu patīkamu noskaņu, bet tai pat laikā atkal ir tā raujošā, sāpīgā sajūta kāda man bieži uzmetas, kad dziesma pārlieku patīk vai sāp.

šodien viss bija pirmdienīgi, bet varbūt ne tik ļoti kā parasti. lai nu kā es jau otru dienu pēc kārtas gribu visus apskaut, dziedot savu you're my honeybunch, sugarplum...

You taste like Heaven but, God knows you`re built for sin.

(un kā izrādās man nav kur bēgt, būs japaliek, nedaudz jāpacieš.)

cilvēki mani šodien māk nedaudz iepriecināt. nē, pat daudz. un kaut vai ar to, ka vienkārši ir. man prieks, ka man ir mans Pavasaris, kurš mani sauc par Pavasari. man prieks, ka man ir citi mīļi. tāds prieks, lai arī nav viegli.

šorīt, kad septiņos no rīta gāju pa Rīgu, es zināju, ka ja būtu dzejnieks, es būtu kā Čaks, nevis, piemēram, Ziedonis. un ja es būtu gleznotājs, es kļūtu par industriālistu (tiesa, tas ir diezgan apšaubāmi). Pilsēta ir vieta, kur paliek mana sirds. laukos, protams, ir jauki, taču āgri vai vēlu tas apnīk, lai arī cik skaists.

vakar biju Teātra koncertā un, kad uz skatuves parādījās Zorro kāda sieviete pietiekami skaļi izsaucās "Zerro", un tas izraisīja mums smieklus, vēl iespaidīgākus nekā par izrādes jokiem. jo... tas taču bija tik smieklīgi!
tāpat kā smieklīgi bija Vīri melnā, kas dziedāja "es nevaru būt balts", smieklīgi bija arī aktieri svārkos... un vēl bija daudz skaistā. man patīk teātri. un to koncerti.
citāts, ko paglabāšu - es dzīvoju uz taviem pirkstu galiem.

kādreiz man iesnu nebija vispār, tagad tādas ir bijušas 2 reizes pusgadā. man nepatīk smakt no rītiem. un nepatīk, ka galvā kāds cenšas piepūst balonu. ne-pa-tīk!. vē.

varbūt tā ir kāda masu psihoze, bet varbūt pelēkums man ir galēji pieriebies (teica meitene pelēkā džemperī...), bet es gribu puķes un krāsas un košumus un visu, kas ir tāds. tā, lai atkal varētu dzīvot īsti. tagad esmu nogurusi, noskumusi, un kad priecājos, tad tikai ilūzijā.

esmu nelabojama. vienmēr pīpēt gribas tikai tad, kad tas kautkur skaisti izskatās. arī teātri tas izskatījās skaisti un man mutē saradās siekalas. silly me.

man vajag manu Saulīti. tad būs labāk.

"Ar naktstauriņiem ieskrien mīlestība logā. (nodzēs uguni, citādi nebūs miera!)" /Ziedonis/
mana siltā epifāniju pasaule, mans siltais grafīta zīmulis uz papīra, mani (bet vairāk viņu) Jonasi un Artigeizas, viņu portreti, mans nogurums, pat manas bailes un sāpes. bet viss silts. vienu reizi nedēļā drīkst būt labi, tālāk jāidzīvo kā ir. es esmu pirmdienu cilvēks. es varu no rīta piecelties agri un dienā daudz smaidīt, ar pavasari vai bez tā. pirmdienās ir viegli būt.

man atkal bail, ka nevarēšu aizmigt. man atkal bail ir nedaudz no visa. man atkal nevajadzēja te neko rakstīt. tā savādi.

pēc nāves nevajag runāt ar "kā būtu, ja būtu..." domu. man to grūti paciest.