sajūta: sick and happy..?
šūpuļdziesma: es nevaru, es nevaru...
cilvēki mani šodien māk nedaudz iepriecināt. nē, pat daudz. un kaut vai ar to, ka vienkārši ir. man prieks, ka man ir mans Pavasaris, kurš mani sauc par Pavasari. man prieks, ka man ir citi mīļi. tāds prieks, lai arī nav viegli.
šorīt, kad septiņos no rīta gāju pa Rīgu, es zināju, ka ja būtu dzejnieks, es būtu kā Čaks, nevis, piemēram, Ziedonis. un ja es būtu gleznotājs, es kļūtu par industriālistu (tiesa, tas ir diezgan apšaubāmi). Pilsēta ir vieta, kur paliek mana sirds. laukos, protams, ir jauki, taču āgri vai vēlu tas apnīk, lai arī cik skaists.
vakar biju Teātra koncertā un, kad uz skatuves parādījās Zorro kāda sieviete pietiekami skaļi izsaucās "Zerro", un tas izraisīja mums smieklus, vēl iespaidīgākus nekā par izrādes jokiem. jo... tas taču bija tik smieklīgi!
tāpat kā smieklīgi bija Vīri melnā, kas dziedāja "es nevaru būt balts", smieklīgi bija arī aktieri svārkos... un vēl bija daudz skaistā. man patīk teātri. un to koncerti.
citāts, ko paglabāšu - es dzīvoju uz taviem pirkstu galiem.
kādreiz man iesnu nebija vispār, tagad tādas ir bijušas 2 reizes pusgadā. man nepatīk smakt no rītiem. un nepatīk, ka galvā kāds cenšas piepūst balonu. ne-pa-tīk!. vē.
varbūt tā ir kāda masu psihoze, bet varbūt pelēkums man ir galēji pieriebies (teica meitene pelēkā džemperī...), bet es gribu puķes un krāsas un košumus un visu, kas ir tāds. tā, lai atkal varētu dzīvot īsti. tagad esmu nogurusi, noskumusi, un kad priecājos, tad tikai ilūzijā.
esmu nelabojama. vienmēr pīpēt gribas tikai tad, kad tas kautkur skaisti izskatās. arī teātri tas izskatījās skaisti un man mutē saradās siekalas. silly me.