reiz es nokļūšu savas mūža mīlestības mūzikā koncertā. reiz!

zinu, kad man būs kādas nopietnas attiecības (sounds so silly) es negrauzīšu to otru. pietiekami jau esmu klausījusies kā apkartējie pārīši visu laiku skaita ""Tu šitā, Tu tā... kā tu tā... kāpēc Tu man to nē, a to jā?". un galu galā pats stulbākais, ko var pateikt (tik žēl, ka to tikko pateica mana māsa) : "kāpēc tu nemainies?!"
nu, kāda jēga no kopā būšanas, ja teju nekas tai otrā cilvēka nepatīk. visi grib izdabūt no līdzcilvēkiem ideālo, bet ideāls vismaz priekš manis ir tikai tas, kuru es pilnībā pieņemu tādu kāds viņš ir.
jāā, manu slimo galvu moka māsas un viņas mr. G. nepārtrauktā vervelēšana. tas ir, m. sūkstās, ka viņš nav pietiekami romantisks un ļer ļer ļer. es negribu pieļaut tādas kļūdas. vēroju citus, bet tik un tā darīšu pa savam. savā ziņā mans potenciālais dzīves draugs (kuru vēl nepazīstu, un nemaz nezinu vai pazīšu) būs diezgan priecīgs, jo es viņu negrauzīšu un vispār... esmu vieglprātīgs radījums. galvenais ir brīvība, nevis "Tu esi mans/mana. tagad mainies! manis dēļ."

jāiet gulēt (jā, piektdienas vakarā tik agri), jo kā jau allaž man palaimējās un, ja vispār saslimu, tad tikai uz nedēļas nogali.

pie visiem svētajiem (lasīt kā Salvadoru Dalī un Robertu Patinsonu), tagad es savu mazo māsīcu nekad vairs nebaidīšu ar bubuļiem, jo man pašai bail. šovakar skapi aiztaisīšu kārtīgi. (un likšu tētim paskatīties zem gultas). jā, jā, es esmu bērns. (kas pirms gulētiešanas lasa Remarka "pasaciņas").

saruna:
mamma: kur Tu to krūzi nenoliki, Anna?
es: es to krūzi nenolieku virtuvē uz plauktiņa.

man gan šovakar nav smieklīgais noskaņojums, taču es jums nolēmu pastāstīt, ko smieklīgu. stāsta nosaukums varētu būt apmēram šāds - "steriotips par to, ka modeles ir stulbas, IR PATIESS!". Uz brīdi es šim steriotipam biju pārstājusi ticēt, taču šodien es atkal atsāku, jo tālāk sekojošais retajam neliksies ļoti muļķīgi.
tātad, man ir klasesbiedrene K., kura tikai šogad sāka mācīties pie mums, 9 cē, un kā jau droši vien sākāt nojaust tieši viņa ir modele (tiesa, nevarētu teikt, ka šim faktam ir ļōōti liela nozīme). šodien, kad literatūras stundā likām puzlītes no K. Elsberga dzejoļiem, divi klases gaišie prāti Helmuts un Martins iebēra maisiņā (nu, tāda, kur reizēm var redzēt zāles, narkotikas vai lietišķos pierādījumus) puķu poda zemi un pasniedza to K., apgalvodami, ka tā zeme ir kautkas šņaucams un apreibinošs. K. to paņēma un... *izteiksmīga fona mūzika*... noticēja. nepietiek vien ar to, ka viņa tik tiešām noticēja puišiem, kuri atgādina Edu puikas no multfilmas, vēl šī K. nolēma pamēģināt melnīgsnējo narkotisko vielu un tur pat klasē, pie miskastes... *atkārtota fona mūzika* to iešņauca. es zinu, arī man tas likās pilnīgi neiespējami, taču viņa tik tiešām izdarīja, ko tik stulbu. es bieži vien esmu fascinējusies gan par savu, gan par citu muļķīgumu, taču šķiet, ka šīs dienas notikumus bija pats brīnumainākais cilvēku idiotisma apliecinājums. un kad mēs ar manu sola biedreni Lauriņu pavaicājām kā K. šī viela gāja pie sirds, viņa atbildēja, ka bija forši. tiesa, pēc tam sāka sāpēt galva un tiri piri. tā mēs par to slepus smējāmies visu atlikušo literatūru, kā arī krievu valodā.
iespējams jums liksies, ka es to izdomāju or something, bet ticiet man - viņa tiešām ir tik blonda (maigi izsakoties). man žēl, ka nākas būt tik riebeklīgai, jo patiesībā tā mūsu modelīte ar visu savu nekaunīgo raksturu ir tīri pieciešama, taču šodien es vienkārši nespēju neņirgāties.

jā, un tad vēl, kad pēcpusdienā ģērbtuvē pārģērbu iekšas apavus, netīšām dzirdēju divu ceturklasnieču sarunu. galvenā doma, jeb citāts, kas Annai palicis galvā: "iedomājies tagad tēja bufetē maksā jau desmit santīmus!" tonis bija ļoti sašutis un tāds ar kādu ikkatrs latvijas iedzīvotājs pēdējā laikā mēdz runāt par piena cenām. jāā, arī bērni ir ļoti sašutuši par valsts nopietnajām problēmām.

sanāk, ka es šovakar tikai par citiem, bet par sevi man nemaz nav ko stāstīt. pati neko īpaši idiotisku šodien neesmu sastrādājusi vai pateikusi.

tikko uzināju ļoti interesantu faktu. 2012. gada decembrī uz Zemes ieradīšoties citplanētieši, kas nozīmē, ka man būs jauka dzimšanas dienas ballīte kopā ar brāļiem marsiāņiem.
un mans tētis netic nevienai no cilvēku radīšanas teorijām. nu, ne tai par Dievu (kura pēc manām domām arī ir absolūti nepatiesa) un ne tai par mērkaķiem. viņš teica, ka mūs ir veidojuši citplanētieši vai kautkāda tur visuma saprāta sistēma. patiesībā, man nedaudz patīk tam ticēt.

"Pirms pāris nedēļām viņš aizbrauca. Ar vilcienu, kas nekad neatgriežas atpakaļ. Es nezinu, kur tas piestāj, nemaz negribu zināt, taču neteikšu to vārdu, kas ir patiesība. Jā, to pašu vārdu, kas sākas ar „n” un beidzas ar „āve”. Ak, es to jau pateicu, bet laikam tā saucās tas vilciens. Vilciens, uz kura sliedēm mēs abi spēlējāmies, nemaz neapjaušot, ka tas tiešām var sākt braukt – strauji un bez iespējas apstāties. Es tagad stāvu uz tām sliedēm, laikam gaidu, kad vilciens atgriezīsies, taču zinu, ka tas nekad vairs neatbrauks. Nekad, līdz mirklim, kad man pašai tajā vajadzēs iekāpt. " /mans/

laikam pietiks lasīt Ziedoņa daiļradi. viņa teksi izsauc savādu iedvesmu pirms gulētiešanas.

Man šķiet, ka mana ēna mani ļoti mīl, jo ja tā nebūtu, vai tad viņa sekotu katram solim, kuru speru?

iekšējā blondīne šovakar ņem virsroku pār mani. man patīk, kā pirmais teikums izklausās. vienmēr būs vismaz ēna, kas ļoti mīl. vairāk prieka dzīvot, ne?

nesaskatu nekādu nozīmi tam, ka derētu atrast kādu nozīmi, lai saprastu, ka dzīvē vispār kaut kam ir nozīme.


man nepatīk meklēt jebkādas jēgas vai nejēgas, nozīmes, pamatojumus. viss ir kā ir. vismaz šobrīd mana uztvere vēlas darboties tā.

es vakar nepierakstīju, ka pirmajā janvārī, piecos no rīta, ejot gulēt uzkritu virsū eglītei, kas atradās blakus manam matracim. sapinos segās un "bams", rotājumi nožvadzēja vien. nākamajā rītā tas man un arī visiem pārējiem, protams, likās ļoti smieklīgi.

beidzot esmu viena. taisni vai neticas, bet mājā ir ļoti, ļoti kluss un neviens neuzbāžas. vairāk gaisa ko elpot. brīvāka vieta manām domām, iedvesmai. laba sajūta, līdz brīdim, kad man atkal paliks vientuļi. tiesa, tagad tik un tā baudīšu savu mieru un galvas sāpes vienatnē.

jāieslēdz pamošanās mūzika, lai var saklāt gultas. un no rīta ir tizlīgi runāt ar divām muļķa tantiņām, kuras mani pazīst, bet es viņas ne, pa telefonu.

ziniet, šodien es vēlos, lai pēc iespējas ātrāk būtu pasaules gals vai karš, kas visus izdzimteņus, kurus mēs slavējam kā cilvēkus - augstāko radības kroni - iznīdēs līdz ar viņu uzpūstajiem ego un visu pārējo samazgu, ko tie nes līdzi. jā, arī es esmu cilvēks, jā, tāds pats dranķis kā pārējie, nolāpīts.
jā, pareizi sapratāt - man nav diezko labs noskaņojums. patiesībā, tas ir diezgan katastrofāls, ja reiz man pat rokas sāka trīcēt. tiesa, tai pat laikā šķiet, ka es sākšu ar dūrēm dauzīt sienu raudādama. pats trakākais, ka mani izveda cilvēki, kuri parasti iepriecināja. bet ko gan es muļķe biju iedomājusies - viņi, taču tik un tā IR cilvēki.
un šodien es nemaz nedomāju, ka vajag, taču būt pozitīvi noskaņotam, pat tad, ja mēsli gāžas virsū lietus vietā. nost ar šito happy hippiju nostāju. negribu neko tādu vairs dzirdēt, tāpat kā "viss būs labi". protams, ka būs, BET šovakar es tā negrasos domāt.
es gribu kādu piekaut un atspārdīt ar kerzām vai papēžu zabakiem. vienalga pelnījis vai nepelnījis, priekš manis tikai pelnījis.
*kārtējo reizi nolamājas*