Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi.

"Pirms pāris nedēļām viņš aizbrauca. Ar vilcienu, kas nekad neatgriežas atpakaļ. Es nezinu, kur tas piestāj, nemaz negribu zināt, taču neteikšu to vārdu, kas ir patiesība. Jā, to pašu vārdu, kas sākas ar „n” un beidzas ar „āve”. Ak, es to jau pateicu, bet laikam tā saucās tas vilciens. Vilciens, uz kura sliedēm mēs abi spēlējāmies, nemaz neapjaušot, ka tas tiešām var sākt braukt – strauji un bez iespējas apstāties. Es tagad stāvu uz tām sliedēm, laikam gaidu, kad vilciens atgriezīsies, taču zinu, ka tas nekad vairs neatbrauks. Nekad, līdz mirklim, kad man pašai tajā vajadzēs iekāpt. " /mans/

laikam pietiks lasīt Ziedoņa daiļradi. viņa teksi izsauc savādu iedvesmu pirms gulētiešanas.