mani vecāki vakar paziņoja, ka neesmu īsti normāla un noteikti piestāvēšu skolai, kurā grasos iestāties pēc pamatskolas beigšanas. redz, tur vienmēr apgrozās tādi dīvainīši... "Nu tādi kā Tu."
man šovakar gribējās rupji nolamāties un pateikt, ka man uz visu ir po**j, bet es pati ļoti labi apzinos, ka tā nemaz nav, tālab paliku klusējot. reizēm derdz, ka man tomēr viss tik ļoti rūp, pat tad, ja cenšos sev ieskaidrot, ka tā nav. tipiski. ļoti tipiski... un arī tas, ka ir tipiski, mani konkrēti kaitina. kas vispār izgudroja cilvēkus?
biju laukos. nepiedzēros. Kāpēc? negribējās. Kāpēc? Kā Gatiņš teiktu "besī". jā, mani viss tik tiešām izbesīja (tizls vārds, tāpat kā vārds "tizls"). visi mani kaitināja, daži nekaitināja, vispār neviens nekaitināja... es vienkārši esmu muļķe. un man gribas to kilogramu M&M, kuras palika tai trako namā.
sestdien braucām pakaļ varonim, kas atgriezās no Francijas... mana māsa pirmo reizi manā klātbūtne izteicās tik tēlaini - "Anna, paskaties. Tev neliekas, ka laukā laiks ir apstājies?" un tā arī bija. krēsloja, un krēslas laikā laiks apstājās. pasaule sastings sēpijas toņos, un to vislabāk var pamanīt braucot mašīnā, kad tā kustas, bet viss apkārtējais it kā stāv uz vietas.
es jau reiz minēju, ka dievinu braukšanu naktī, pietam, pirms Ziemassvētkiem... māsa nepārtraukti smējās par maniem sajūsmināti bērnišķīgajiem izsaucieniem - "Gaismiņas! Tu redzi kādas gaismiņas? un tik dāāāāudz..." liek gribēt Ziemassvētkus vēl vairāk.
nu jā, es vispār dievinu braukšanu mašīnā, taču ne tad, kad opis piecas reizes pabrauc garām lidostai, jo ir ielaidies ar divām blondīnēm. sākuma man bija ļoti jautri, taču galu galā es nogūlos uz sava aizmugurējā sēdekļa un paziņoju, ka manis tur nav. pat es sāku stresot, nerunāsim nemaz par nervozu vectētiņu, kurš pirmo reizi pēc vismaz divām piecgadēm lamājās desmitstāvīgiem vārdiem.
vakar es negribēju braukt prom un šodien gribu braukt atpakaļ. liela māja, daudz cilvēku, bet tur ir miers. un Ziemassvētku tuvums. te ir maza māja, maz cilvēku, muļķa suns, kā arī skola, kura līdzi sev stiepj nogurmu un galvas sāpes.
man nepatīk cilvēki, kas apgalvo, ka uz Ziemassvētkiem varēs pļaut zāli. ja reiz tā, tad paši varēsiet pļaut arī manu mauriņu! *pikti glūn caur pieri*
es neesmu nelaimīga, man tikai pietrūkst sajūsmas un gribas nedaudz savādāk.
(bez steigas viņš varbūt patiesi varētu būt īsteni laimīgs, jo laiks allaž traucēja. Tas plūda pa vidu visam, kas bija skaists, svēts un svarīgs, tas saīsināja visus tos mirkļus, kurus patiesībā gribējās paturēt siltajā klēpī, līdz pat kapa malai. Laiks bija zaglis. Laiku vajadzēja pazudināt, taču neviens to nemācēja. (mums šajā dzīvē visa pietiek... mums tikai laika nepietiek.))
man varbūt jābrauc ārstēties? bet jebšu tomēr nē? vienalga, bet es šodien klausos RNB vai nu kā to mūziku sauc. nē, patiesībā es klausos tikai vienu Beyonces dziesmu... tas ir savādi, ka man patīk, taču patiesība, vai tad es vinmēr nesaku, ka klausos visu, ko vien gribu, neievērojot kādu īpašu mūzikas stilu!? jā, es tā saku, tālab arī vadīšos pēc sevis sacītā. miers ar mani.
šodien visu diena mājās, visa diena bija labi, taču tad sajūsma izdarīja pašnāvību un palaida vietā tukšuma sajūtu. man nav ne jausmas, kas notika, taču es ceru, ka Hauss mani atkal iepriecinās. viņam tas tīri labi izdodas.
šobrīd sāku lasīt ceturto Remarka grāmatu savā mūžā un nu sapratu, ka man viņa darbos patīk tieši tas viss drūmais, pēckara depresīja and so on. galu galā es arī esmu emocionālā sadiste, kurai patīk mirstoši tēli. viņam nāves aprakstīšana izdodas visnotaļ lieliski. pagaidām visvairāk ir iepatikusies grāmata "Melnais obelisks". es gribētu iepazīties ar galveno varoni.
bet, lūk, mans šīs dienas varoņdarbs.
http://i290.photobucket.com/albums/ll25
mans spiegu zīmējums. (bez 007 vai nedodies smārtiem. ;D )
nu jā, es iemetu to mazo, četrkājaino, kā arī nejauko radījumu sniega kupenā. jums vajadzēja redzēt to sirdi plosošo un aizvainoto skatienu kāds man pēc tam tika veltīts. tiesa, sirdsapziņa man nepamodās, un es tikai turpināju smieties. kautkā taču jaukais sniedziņš vienmēr ir jāizmanto!
šorīt bija jauki brist uz skolu. cik labi, ka mani zabaki atgādina kerzveidīgus tankus. tā jūtos droši. un jūs, ziemas diskriminētātāji, pakariet un apsūdziet par raganu, taču uzskatu, ka sniegs ir ļoti skaista un jauka padarīšana. (tikai es negribu to laiku, kad tas viss kusīs. *nodrebinās.*)
šis vakars tāds smieklgīs padevies, taču tai pat laikā man ir kautkāda pusaprāvusies iedvesma, kas rada ļoti savdabīgus teikumus.
Amis saka: mana krustmāte nesen ēda krāsni :D viņa saka,ka pietrūkst organismā krīīta :D
(un vispār- mans vecais pielūdzējs sāka visu no gala. tas ir baisi.)
un vēl kursa biedrenes tēlo mis savedējas. tās viņu vīzijas par to, ar ko es labi izskatītos kopā, ir smieklīgas.
tā, un šis ir mans ši vakara galvenais varoņdarbs. *smaida*
-Kāpēc ir tik auksti?
-Tāpēc, ka ir ziema.
-Nē... kāpēc man vienmēr ir tik auksti?
-Tāpēc, ka Tu nemīli...
-Bet Tev taču arī salst...?
-Jā.
-Bet Tu mīli?
-Jā.
-Tad kāpēc Tev tomēr salst?
-Tāpēc, ka Tu mani nemīli.
Paliek siltāk.
sadirsta pirmdiena... pirmā pēc ilgiem laikiem. varbūt tāpēc, ka Lāsmas nebija skolā. nezinu, bet... man vienkārši gribas atspārdīt kādu kartupeļu maisu cilvēka izskatā.
liekas, ka savu daļu nospēlēja arī klases biedri. es, protams, neesmu eņģelis Gabriels un negrasos apgalvot, ka dzert vai pīpēt ir slikti (zārkā nonāksim tāpat), bet c'mon', manuprāt, nav forši lielīties ar to, ka dažu labu galīgā bezfilmā saķēra policisti. ziniet, es esmu bijis atkačalkā un tagad esmu baigi foršs. visu dienu nācās to klausīties. tā vienkārši ir kautkāda degradācija. te jau jāsaka, ka nevis alkahols asinīs, bet asinis alkahola.
vienīgais, kas bija pieskaitāms pie made-my-day bija 9 vēsturē. un šodien man radās pārdomas. šīs atšķirībā no daudzām pārējām tomēr tika saglabātas manas atmiņas failos. es tā īsti aizvien nespēju saprast- esmu jauka vai ļauna? šodien brīžiem šķita, ka pavisam nejauka, jo skatoties uz cilvēku, kas it kā skaitās man draugs, domāju par to, cik ļoti man viņa riebjas. diezgan pretīgs raksturs... un, jā, laikam jau esmu virspusēja- bet cik viņa ir neglīta! man, patiesībā, pat kauns tā domāt, bet tā ir. ok, ir gadījumi, ka daba ir apveltījusi ar tik "kolasālu" izskatu, ka neko nevar darīt, taču, ja esi vienkārši nesimpātisks, vajag vismaz pacensties to nomaskēt kaut vai ar meikapu, frizūru... bet viņa. tas ir kautkāds murgs. kāda pieceļas, tāda arī iet uz skolu. piedodiet man, bet es laikam tiešām mēdzu būt necilvēks un man uz to nospļauties. degšu ellē? lai būtu, jo elles nemaz nav.
Pie Merlina svētajām apakšbiksēm ar balto mežģīņu maliņu, vai tiešām ir jābūt tādam idiotam?! man nekad nav patikuši cilvēki, kas brīžos, līdz ko kļūst nedadz skumjāk, sāk runāt par pašnāvībām un tamlīdzīgiem šausmu stāstiņiem, kurus pēc tam neīsteno. vienkārši nevaru to ciest, jo rodas tāda sajūta, ka runāju ar vārguli. pietam, pats labākais ir tas, ka es, taču zinu, ka viņš neko tādu nedarīs. pietam, c'mon, kāda gan jēga to darīt viena muļķīga sievišķa dēļ!? es laikam tik tiešām esmu nokritusi no citas planētas, bet sitiet kaut ar kalambola vāli- nesaprotu. protams, arī man reizēm ir licies, ka es labāk nošautos, nekā dzīvotu tālāk, taču tas ir tikai tāds sīks domu pavedieņš, nevis tizla, nepiepildāma apņemšanās, kas piedevām tiek klārēta arī kādam citam. nesaprotu un negribu saprast! vienīgais, ko varu piebilst- tas ir stulbi. aj, cilvēki...
un jā, rīt braucu uz laukiem. atpūsties. dzīvot. cerams priecāties. satikt māsu. tiesa, nācās pamest Lāsmiņu. atvadas bija tik... jaukas. sirsnīgas. tik ilgi sen nebiju apskāvusies. tas deva pozitīvo lādiņu, līdz mirklim, kad piezvanīja pašnāvnieks.
veinmēr man liek pagaidīt. vienalga- desmit, piecas minūtes vai stundu, bet allaž ir jāgaida. protams, negribu teikt, ka esmu nepacietīga, taču pēdējā laikā tas tik ļoti kaitina. šķiet, ka visiem citiem ir pilnīgi vienaldzīgas manas vajadzības. man vispār riebjas dzīvot līdz ar laiku, tam pakļaujoties, taču patstāvīgā gaidīšana to nemaz neuzlabo. es tik daudz varētu izdarīt, bet jau atkal- pagaidi nedaudz, es tūlīt, pacieties... un šoreiz runa neiet par to, ka Karīna allaž kavē no rītiem pirms skolas vai par to, ka jāgaida posti (kur nu!). vairāk domāju to par cilvēkiem, kuri allaž apsolās, bet tad jau atkal- pagaidi! mani tas nospiež. es gribu dzīvot tā īsti, uz priekšu, bet citiem darbojas tikai bremzes un viens vienīgs nožēlojamais- pagaidi. nolādēts, negribu!
Sestdienas rīti ir visjaukākie, it īpaši tie, kad mājās ir mamma. man tā patīk, neņemot vērā to, ka viņai allaž mani ir jāpamodina agrāk nekā vēlams un vēl jānoskaita saraksts ar to, kas man šodien jākarto. tik un tā- skaists rīts, it īpaši pret patīkami un mierīgi pavadītas piektdienas vakara. ko es darīju? izklaidējos? nēē. es sēdēju pie datora, zīmēju, rakstīju, pēcāk arī pirms gulētiešanas lasīju... jā, esmu nūģis. xD tiesa, zālēm uzdzēru džinu un pēcāk naktī vēl gāju uzpīpēt. veselīgs dzīves veids, tā teikt. esmu vientuļa, mazgadīgā alkaholiķe un nūģis.
nu ja, man ir labi, spītējot tam, ka no slimošanas sāp galva. tas jau nav nekas- šovakar es varu gaidīt satriecoši burvīgu postu. un un un un mēs iesim uz sestdienu vietiņu. *jūsmo* (es ceru, ka iesim). man tā patīk turienes sarkanas sienas un remonta smarža, vēsums... viss. tur ir sabiezējusi aura.
..iet meitene tādām acīm, it kā tur nekā nebūtu. tā esmu es. garām braucošie vīrieši pamāj caur logu. nepaskatos sānis. bezmērķīgi raustu suni, meklēju zvaigznes, kuru nav... tā it kā esmu es, bet es negribēju, lai tā esmu es. man nepatīk šie mani es-gribu-kautko-skaistu-bet-te-jau-nekā-n
aj nu lai. lai jau paliek. nav pirmais vakars, nav pirmā nakts. arī pēdējā ne, bet tā es pati esmu izvēlējusies- gribu būt liela māksliniece.
mums mākslas skolā ļoti brīnišķs uzstādījums. jums vajadzētu redzēt. tik padomju laiku romantiski, tik... ka prieks zīmēt, līdz pat pusastoņiem. tur bija daudz smieklu. smējām un smējām.
droši vien var just, ka man ir tas mokoši radošais, jo parasti es rakstu savādā... brīvāk. tagad tā grezni stīvi. mana otra puse, mans pūkainais zvērs, kuram ir arī asi nagi un ragi.
attā. atgriežos pie ģeometrijas.
tā. nu bija labi, ka es šovakar arī smējos, bet tie smiekli, lai gan patiesi, šķita tik muļķīgi un lieki, ka gribēju pati sevi iepļaukāt. tāda sajūta, ka es tagad nedrīkstu priecāties un viss. patiesība, nemaz negribu. bet bet bet... varbūt, ja es tik dranķīgās dienās kā šīs nemēgtu pasmaidīt, jau sen būtu nošāvusies. taču, ko gan tie smaidi līdz? šķiet, ka ne vella, bet es tak' māku sevi pārliecināt. jā, man šovakar tik tiešām ir pesimistisks noskaņojums.
un īgns arī. tā vien gribējās atrast kādu, kuru nolamāt. bez iemesliem, prieka pēc... vai arī pastrīdēties. izlikt visu to izmisumu, skumjas un visas pārējās draņķības niknumā. patiesībā,tas niknums, nē, drīzāk saukšu to par nīgrumu šovakar arī nāca ārā. kopā ar nolādētajiem smiekliem, kas lika man vēl vairāk dusmoties. šoreiz tas pat nebija pēdējam laika raksturīgais riebums pret cilvēkiem, bet gan kautkas savādāks... nu tās pašas skumjas. izraudāt es tās nemācēju (tikai nedaudz)... bija jātiek galā savādāk. tiesa, netiku. Anna still is in the puddle.
vēl es gribēju pierakstīt emocijas, kuras mani tirda jau sen.. par draudzību, taču šobrīd nobījos un nerakstīšu to citu lasīšanai. paglabāšu pie sevis, lai turpina nospiest. ganjau...
tikai lūdzu nevajag žēlot, nevajag just līdzi. nē, nu nejau man to šobrīd vajag. labāk vienkārši sapņojat man līdzi un iedomājaties, ka mēs apskaujamies. tie, kas grib... un man gribās mieru no kāda mierīga cilvēka, gribās ielikt galviņu kādam klēpī un ļauties pirkstu dejām manos matos, gribās kautko baltu, kā Ziedonis rakstījis- gribās baltu gulbju. (jo viss tik melns un pelēks.) tiesa, rudens ir atnācis... kaut nedaudz tas ir mans miers. šobrīd tikai nedaudz, bet... ganjau.
