veinmēr man liek pagaidīt. vienalga- desmit, piecas minūtes vai stundu, bet allaž ir jāgaida. protams, negribu teikt, ka esmu nepacietīga, taču pēdējā laikā tas tik ļoti kaitina. šķiet, ka visiem citiem ir pilnīgi vienaldzīgas manas vajadzības. man vispār riebjas dzīvot līdz ar laiku, tam pakļaujoties, taču patstāvīgā gaidīšana to nemaz neuzlabo. es tik daudz varētu izdarīt, bet jau atkal- pagaidi nedaudz, es tūlīt, pacieties... un šoreiz runa neiet par to, ka Karīna allaž kavē no rītiem pirms skolas vai par to, ka jāgaida posti (kur nu!). vairāk domāju to par cilvēkiem, kuri allaž apsolās, bet tad jau atkal- pagaidi! mani tas nospiež. es gribu dzīvot tā īsti, uz priekšu, bet citiem darbojas tikai bremzes un viens vienīgs nožēlojamais- pagaidi. nolādēts, negribu!