sirdī tāds smagums... it kā gribētos visu izrakstīt kā to allaž pēdējā laikā esmu darījusi, taču nesanāk... neizdodas atrast pareizos vārdus un attiecīgās situācijas... nekā. *nopūšas.*

ziniet, no kā tā sasodīti sūdīgā sajūta? tas nav nekāds prieks dzirdēt telefonā saraustītu labākā drauga balsi, kas vēsta, ka nomiris viņas tēvs... es to cilvēku nepazinu, bet man tik ļoti žēl sava drauga, ka tas pamatīgi dot pa sirdi... es gribu viņu apskaut, taču šobrīd neesmu klāt... un man tik ļoti žēl, pat tad, ja vārds žēl mani biedē... labāk ir just līdzi, taču šoreiz man vairāk ir vienkārši žēl. šī nāve ir kārtējā netaisnība, savukārt netaisnības... netaisnības ir netaisnības, kuram gan tās patīk?

es atkal gribu garu un skaistu vēstuli- par emocijam, izjūtām, domām, ko mākslinieciski vērtīgu vai skaistu... jā, vienkārši atrakstiet man kāds garu un skaistu vēstuli. es gaidīšu.

viņa neraudāja, viņai tikai tecēja asaras.
vai saprotiet kā tas ir? nē, tā nebija man, bet es zinu kā tas ir un zinu kā tas bija viņai. tas ir tāds emocionāls stāvoklis, kad raudāt nemaz negribas, jo nav par ko, bet asaras vēlas atrast savu ceļu ārā... tās krājas un krājas, līdz tā pat kā kliedzieni ir jaizkliedz, arī tās ir jāizraud.

šodien man atkal uznāca es-nemīlu-cilvēkus lēkme. viņi grūstijās, runāja, ko vulgāru un jēgu... viņi bija tik tipiski cilvēki, precīzāk, jaunieši, ka man sametās šķērmi... es vēlētos teikt- cik, labi, ka es tāda neesmu! bet šķiet, ka pati nezinu kāda esmu un, kas esmu. tiesa, ceru, ka tāda neesmu... es negribu būt tik.. tik... tipisks cilvēks. es vispār negribu būt cilvēks, pat tad, ja tam IR savas priekšrocības. šodien sapratu, ka es gribu būt Sengrieķu Dievs un dzīvot Olimpijā. jā, tāds lūk būtu mans sapņu dzīves veids, pietam, es dzīvotu kopā ar citiem Dieviem, saviem grēkiem, kaislībām un sāpēm... līdzīgi kā cilvēki, tikai Dievu, skaistākajā veidā.

protams, šīs manas riebuma lēkmes nenozīme to, ka es nemīlu tos, kurus mīlu, bet... reizēm tas nicinājums vienkārši spraucas ārā. nu, piemēram, ko lai citu dara, kad skolotājai jautājot, par to, kurš pēdējā laikā ir izlasījis kādu daiļliteratūras grāmatu, es esmu vienīgā, kas paceļ roku? jā, jā, protams tirliņš, bet... bet... grāmatas ir jālasa.

aj, vispār šobrīd es uzrakstīju tikai tāpēc, ka man nebija, ko darīt... piektdiena. es gribēju kautkur izbraukt, padejot, bet nekā. viss tik tukš un tas mani sadusmo. jā, šobrīd esmu dusmīga.

otrais septembris, it kā pirmā oficiāla diena ar visu mācīšanos. tiesa, šķiet, ka uz manu skolu tas tā īsti neatiecas, jo visi skolotāji ar mums tikai tā draudzīgi papļāpāja. protams, no šo draudzīgo pļāpātāju saraksta varu droši izsvītrot krievu valodas skolotāju... reizēm man tiešām šķiet, ka es to... atvainojos, veceni varētu izsviest caur logu to neatverot. viņa ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kas spēj sakrist uz svarīgiem nerviem sistēma, kaut vai tika paskatoties uz manu pusi.

bet beigšu par skolu. jau kopš pēcpusdienas vēlējos klabēt, ko citu. lai gan vakar biju pavisam laimīga, jūsmīga un vispārīgi priecīgi noskaņota, tad šodien kautkas sabruka... it kā uz skolu gāju ņipra, taču pēcāk mani kautkas sāka kaitināt, manī kautkas sāka trūdēt... šķiet, ka iemeslu tam tā īsti nemaz nav... es nezinu, bet man pēkšņi vienkārši gribējās būt pilnīgi vienai, prom no visiem tiem, kas runā, smejas un smaida. nonākusi mājās priecājos, ka tēvs nesāka ar mani kādas sarunas vai, ko tamlīdzīgu, savādāk zinu, ka tas nebeigtos labi... tad nu līdz mākslai skolai es sēdēju, īgņojos un klausījos savu "round here". iekšā vārījas tādas kā dusmas, bet sirdī uzstājīgi klabēja skumjas. vienkārši nebija labi. galu galā, sapratu, ka šī pretīgā noskaņojuma iemesls ir pārējoš riebums pret līdzcilvēkiem- visi krita uz nerviem, visi šķita nicīgi, visi, pat tie, kurus uzskatu par savējiem. man vienkārši viņus nevajadzēja, vajadzēja būt vienai. tādos brīžos viskaidrāk saprotu, cik tā cilvēku suga ir... muļķīga un nepatīkama. reizēm vienkārši gribas pateikt- "ko jūs visi esat no sevis iedomājušies, ko es pati ceļu degunteli debesīs?". mazliet nomierinājos pačatajot ar Moru. šķiet, ka viņas aura aizsniedz mani pat caur tīmekļa vadiem. tad nu pienāca laiks doties uz manām otrajām mājām... nē, šoreiz tomēr uz rudens plenēru. viņi vienmēr spēj no manis nozagt pa smaidam, pat tad, ja man pašai šķiet, ka pasaule sagrūs- viņi māk- gan izbijušie kursa biedri, gan skolotāji. atmiņā iekritusi arī īsa saruna ar Karīnu- "Tev nav tāds nogurums?" "Jā, man ir... no cilvēkiem." "nu labi, tad es iešu... *mulss skatiens*" lūk šī conversation atspoguļoja manu tobrīdējo nostāju, taču tā ātri vien pazuda, kad izliku savu sāpi zīmējot un parunājot ar dārgajiem. tas bija tik vienkārši, bet tai pat laikā dziļi. man palīdzēja un es sāku atgūties no sava noguruma. tā nu šobrīd sēžu mājās, drukāju klabi, gaidu slavas dziesmu un nedaudz smaidu.

kā jums pagāja otrā skolas diena?

es gribu Lāsmu, nolādēts, savādāk man manā gruvešu pilsētiņā nav, ko darīt. ziniet, citi salīdzinājumā ar viņu ir garlaicīgi. nu tie- citi manējie. ar Lāsmu vismaz varētu iet pa pilsētu un dziedāt vai rīkot estrādē personīgos rokkoncertus. nū... get it- muļķoties! man viņas dikti pietrūkst un tieši rīt, kad mana mīļotā atbrauc, man jādodas uz kartupeļtalku. vai nav jestri, ko? braukšu pie brāļiem latgaļiem, kuri man allaž liek dzert pašdarināto alu. bet tas nekas... viņi ir tīri forši.

šodien gan esmu izdarījusi vienu ievērības cienīgu darbu- uzzīmēju zīmējumu, kurš man pašai patīk. un ir krāsains. ^^ pietam, ar cabaret dejotāju... un sarkaniem matiem, zaļām acīm. love it. bet savādāk? savādāk esmu mammas pavadone veikalos. teju vai guļošā pavadone, kas visu laiku ņurd, ka grib iet mājās. khe khe.

man vajag izklaides. nu tas atkal ir tas pats, kas man vajag Lāsmu. Pīīīītiju.

es eju ēst. uz redzi.
un tomēr..-
kā sokas?

[14:57:23] Eša. says: jāieklabo kautkas klabē.
[14:57:41] Madara says: pēc kāda princiba tu klabojies?
[14:58:01] Eša. says: mhm..? *jūtas blonda*
[14:58:34] Madara says: tu tur raksti pēc tādas domas - ai, kaut kas būtu jāieraksta. vai arī - šodien kaut kas notika - kā būtu, ja to pierakstītu?
[14:58:52] Eša. says: vados pēc principa- es gribu ierakstīt kautko klabē. :D
[14:59:00] Eša. says: tas arī viss- vienalga ir kautkas noticis vai nav.

jā, es gribēju kautko ierakstīt. tā vienkārši kautko.

es reizē ar Viktoriju (lai arī lielāka daļa no jums, tāpat nezin, kas tā tāda) es kļūstu savāda, ne es, bet tai pašā laikā- tāda ne es, kura paradās visai bieži. pat īsti nemācēšu paskaidrot kā jūtos jau otro vakaru pēc kārtas- man it kā ir skumji, esmu romantiski noskaņota, bet, kas interesantākais- man gribas raudāt un tai pašā laikā smieties par skaistām lietām. sirdīj klaudz tukš smagums, bet prātā virpuļo nopietans, kā arī radošas domas. man daudz gribas rakstīt, tiesa, skumji rakstīt- par cilvēku emociju sliktākajām pusēm, dumjo cilvēku dabu, ilgām, vienaldzību... par to visu, kas nav skaists, taču tai pašā laikā ir aizraujoši apburoš. es pat nezinu...

un vēl- ik pa mirklim šos pēdējos divus vakarus man uznāk milllzīgas dusmu lēkmes. sāksim vien ar izlutinātu, pretīgu bērneli (bērni paši par sevi jau ir kaitinoši), kurš man pa galvu iemeta ar koka pulksteni un vienkārši... ir kaitinoš ar visu savu sasodīto klaigāšanu, čīkstēšanu, sišanu un.. aj! vēl man pamatīgi uz nerva sakrita opītis ar krustēvu, kuriem redz obligāti ir jāskatās kautkādas tizls šauracaino volejbols, kur pat letiņi nepiedalās. derdz. vispār man bieži vien derdz visa tā cilvēku mēslainība, kas pa visām spraugām veļas virsū. vakar man dusmās pat sāka trīcēt rokas un tad es dzēru tēju, kā arī skaļi klausījus Linkin Park un Placebo. tas palīdz, aizstāja manu vēlmi aiziet uz mežu un izkliegties.

ir labi kopā ar māsu palasīt aforismus, atziņas un parunāt par mīlestību, mieru dziļām lietām... tas uz mirkli liek piemirst par jau iepriekš minēto mēslainību. pietam, arī smiekli ir labas zāles. tagad, uz pāris stundām man bija cilvēki ar kuriem smities. smiekli aizvien ir jauka skaņa.

jautāju vēlreiz-
kā jums sokas?
(vai arī šoreiz mani ignorēsiet *aizvainoti murmina zem deguna?*

vakar ap kādiem diviem naktī stāvēju tualetē pie vēdlodziņa (jā, zinu dīvaina vieta) un skatījos uz zvaigznēm, kuras nevarēja redzēt. tās atkal slēpās aiz mākoņiem (man pietrūkst zvaigžņu), tālab nācās tās iztēloties, bet tas nav svarīgi... tātad, es stāvēju pie tā vēdlodziņa, skatījos zvaigznēs un nedaudz izskatījos pēc prātu zaudējoša īmo kida un vēl es prātoju, daudz prātoju. skatījos arī uz tumšo pagalmu un domāju par ōmīti, kura vasarā nomira. ziniet, man viņas trūkst. man vienmēr ir patikuši mīļi un nedaudz tipiski vecvecāki, kas pat nedaudz uzbāzīgi pievērš uzmanību saviem mazbērniem, bet kad man vēl bija mana ome man viņa tāda nelikās... taču tagad, kad viņas vairs nav- man pietrūkst to sasodīti slapjo buču, raudāšanas šķiršanos brīžos... pietrūkst viņas visas. pietam, tagad man vairs nav neviena vecvecāka. nē, patiesība, ir gan, bet tas ōpītis, kas man palicis (viņš ir manas mammas patēvs, bet tas nav svarīgi)... nu viņš pret mani ir tāds nedaudz vienaldzīgs. reizēm šķiet, ka es viņam liekos pārāk dīvaina, lai patiktu. nu tur vienkārši nav tās emocijas kā bija ar ōmīti. un reizēm es aizvien ticu, ka viņa vēl ir dzīva un kautkad atgriezīsies, bet tas, taču ir tik muļķīgi, jo... jo viņas nav un viss.

no tualetes es aizgāju prom paņemdama līdzi vienu no saviem mājas gariņiem- minčiem. un tad nu viņas abas- manas melnās princeses- virtuvē taisīja murrāšanas kori, kamēr es lasīju grāmatu. bet es neiebildu, jo skanēja skaisti. tā mājiski un nomierinoši, tā, ka ap sirdi palika silti. un viņas man vēl glaudās klāt... aww. tad es sāku domāt, ka dzīvnieki cilvēkus saprot labāk, nekā paši cilvēki. viņu emocijas vienkārši ir tīrākas un skaistākas, nevis tik samaitātas un sasmērētas, kādas cilvēks jūt pret cilvēku. ir labi, ka ir tādi dzīvnieki.

un tagad ir vakars, es sēžu, čatoju, rakstu šo un klausos dziesmu par psycho girlfriend. ziniet, busted saldajai mūzikai arī nav ne vainas. un ir labāk nekā vakar, jo šodien ir šodiena, bet rītdien atbrauc mana dārgā blondīne. mēs varēsim blondoties kopā.

ak, ak, ak... un es nezinu, ko rakstīt aiz tā ak, jo sajūsma ir tāda, ka nespēju pierakstīt emocijas vārdos... tik tikko man sāka likties, ka es aiz laimes sākšu raudāt... savādi, nekas tik liels nav noticis, taču tomēr ir. es pierunāju savu dārgo dievību atgriezties pie tā, kas viņam/viņai vislabāk padodas. visu vakaru es smaidu un drukāju, smejos un priecīgā satraukumā šūpoju kājas. man trakoti nāk miegs, taču es varētu arī doties dejot, dejot un smieties, dejot un smieties... šķiet, ka man tagad derētu sasiet rokas, savādāk šī sajūsminātā drukāšana jau sāk kļūt bezmerķīga.
fuck of, satriecoši.


You know... ther is a one good thing about you... you are.