August 19th, 2008
Es aizveru acis un esmu mājas.
es reizē ar Viktoriju (lai arī lielāka daļa no jums, tāpat nezin, kas tā tāda) es kļūstu savāda, ne es, bet tai pašā laikā- tāda ne es, kura paradās visai bieži. pat īsti nemācēšu paskaidrot kā jūtos jau otro vakaru pēc kārtas- man it kā ir skumji, esmu romantiski noskaņota, bet, kas interesantākais- man gribas raudāt un tai pašā laikā smieties par skaistām lietām. sirdīj klaudz tukš smagums, bet prātā virpuļo nopietans, kā arī radošas domas. man daudz gribas rakstīt, tiesa, skumji rakstīt- par cilvēku emociju sliktākajām pusēm, dumjo cilvēku dabu, ilgām, vienaldzību... par to visu, kas nav skaists, taču tai pašā laikā ir aizraujoši apburoš. es pat nezinu...
un vēl- ik pa mirklim šos pēdējos divus vakarus man uznāk milllzīgas dusmu lēkmes. sāksim vien ar izlutinātu, pretīgu bērneli (bērni paši par sevi jau ir kaitinoši), kurš man pa galvu iemeta ar koka pulksteni un vienkārši... ir kaitinoš ar visu savu sasodīto klaigāšanu, čīkstēšanu, sišanu un.. aj! vēl man pamatīgi uz nerva sakrita opītis ar krustēvu, kuriem redz obligāti ir jāskatās kautkādas tizls šauracaino volejbols, kur pat letiņi nepiedalās. derdz. vispār man bieži vien derdz visa tā cilvēku mēslainība, kas pa visām spraugām veļas virsū. vakar man dusmās pat sāka trīcēt rokas un tad es dzēru tēju, kā arī skaļi klausījus Linkin Park un Placebo. tas palīdz, aizstāja manu vēlmi aiziet uz mežu un izkliegties.
ir labi kopā ar māsu palasīt aforismus, atziņas un parunāt par mīlestību, mieru dziļām lietām... tas uz mirkli liek piemirst par jau iepriekš minēto mēslainību. pietam, arī smiekli ir labas zāles. tagad, uz pāris stundām man bija cilvēki ar kuriem smities. smiekli aizvien ir jauka skaņa.
jautāju vēlreiz-
kā jums sokas?
(vai arī šoreiz mani ignorēsiet *aizvainoti murmina zem deguna?*