žēl viņu, žēl viņa un viņas, žēl sevis un žēl, ka vispār žēl.

sirdī tāds smagums... it kā gribētos visu izrakstīt kā to allaž pēdējā laikā esmu darījusi, taču nesanāk... neizdodas atrast pareizos vārdus un attiecīgās situācijas... nekā. *nopūšas.*

ziniet, no kā tā sasodīti sūdīgā sajūta? tas nav nekāds prieks dzirdēt telefonā saraustītu labākā drauga balsi, kas vēsta, ka nomiris viņas tēvs... es to cilvēku nepazinu, bet man tik ļoti žēl sava drauga, ka tas pamatīgi dot pa sirdi... es gribu viņu apskaut, taču šobrīd neesmu klāt... un man tik ļoti žēl, pat tad, ja vārds žēl mani biedē... labāk ir just līdzi, taču šoreiz man vairāk ir vienkārši žēl. šī nāve ir kārtējā netaisnība, savukārt netaisnības... netaisnības ir netaisnības, kuram gan tās patīk?

es atkal gribu garu un skaistu vēstuli- par emocijam, izjūtām, domām, ko mākslinieciski vērtīgu vai skaistu... jā, vienkārši atrakstiet man kāds garu un skaistu vēstuli. es gaidīšu.