Psycho girl.

vakar ap kādiem diviem naktī stāvēju tualetē pie vēdlodziņa (jā, zinu dīvaina vieta) un skatījos uz zvaigznēm, kuras nevarēja redzēt. tās atkal slēpās aiz mākoņiem (man pietrūkst zvaigžņu), tālab nācās tās iztēloties, bet tas nav svarīgi... tātad, es stāvēju pie tā vēdlodziņa, skatījos zvaigznēs un nedaudz izskatījos pēc prātu zaudējoša īmo kida un vēl es prātoju, daudz prātoju. skatījos arī uz tumšo pagalmu un domāju par ōmīti, kura vasarā nomira. ziniet, man viņas trūkst. man vienmēr ir patikuši mīļi un nedaudz tipiski vecvecāki, kas pat nedaudz uzbāzīgi pievērš uzmanību saviem mazbērniem, bet kad man vēl bija mana ome man viņa tāda nelikās... taču tagad, kad viņas vairs nav- man pietrūkst to sasodīti slapjo buču, raudāšanas šķiršanos brīžos... pietrūkst viņas visas. pietam, tagad man vairs nav neviena vecvecāka. nē, patiesība, ir gan, bet tas ōpītis, kas man palicis (viņš ir manas mammas patēvs, bet tas nav svarīgi)... nu viņš pret mani ir tāds nedaudz vienaldzīgs. reizēm šķiet, ka es viņam liekos pārāk dīvaina, lai patiktu. nu tur vienkārši nav tās emocijas kā bija ar ōmīti. un reizēm es aizvien ticu, ka viņa vēl ir dzīva un kautkad atgriezīsies, bet tas, taču ir tik muļķīgi, jo... jo viņas nav un viss.

no tualetes es aizgāju prom paņemdama līdzi vienu no saviem mājas gariņiem- minčiem. un tad nu viņas abas- manas melnās princeses- virtuvē taisīja murrāšanas kori, kamēr es lasīju grāmatu. bet es neiebildu, jo skanēja skaisti. tā mājiski un nomierinoši, tā, ka ap sirdi palika silti. un viņas man vēl glaudās klāt... aww. tad es sāku domāt, ka dzīvnieki cilvēkus saprot labāk, nekā paši cilvēki. viņu emocijas vienkārši ir tīrākas un skaistākas, nevis tik samaitātas un sasmērētas, kādas cilvēks jūt pret cilvēku. ir labi, ka ir tādi dzīvnieki.

un tagad ir vakars, es sēžu, čatoju, rakstu šo un klausos dziesmu par psycho girlfriend. ziniet, busted saldajai mūzikai arī nav ne vainas. un ir labāk nekā vakar, jo šodien ir šodiena, bet rītdien atbrauc mana dārgā blondīne. mēs varēsim blondoties kopā.