es bieži saku, ka esmu riebīga un ļauna (mana vecuma meiteņu paradums), un es tik tiešām mēdzu būt kritiski un pesimistiski noskaņota, ja mani kāds aizkaitina, taču reizē sanāk būt arī tādai kā Trešajam tēva dēlam, kas dara visu, ko viņam mīļi palūdz. pēdējā laikā tā gadās itīpaši bieži. tas ir, es piekrītu, ja man palūdz ko uzzīmēt, uzrakstīt... nu, man bieži lūdz to, ko es māku, un es teju nekad neatsaku. neatsaku pat tad, ja man šis uzdevums nemaz nesaista. vismaz sanāk ietaupīt naudu uz šokalādītēm. un citu varbūt uzskata, ka esmu jauka un pieklājīgā. ja tā padomā - es esmu, tikai šķiet, ka, piemēram, mani draugi tam nevisai bieži piekrīt. (note to self: ne vienmēr teikt viņiem, ko domāju.)

vienu, īsu mirklīti, kad gāju mājās no skolas man uznāca liela dziņa rakstīt, taču nu, kad esmu notrulinājusies sēžot mājās, tā pazuda. Mūza atkal ieritinājās pakrūtē, lai pagulētu. es viņu ārā nesaukšu. man nāk miegs.

es laukos pārāk mazs samīļoju savu kaķdievību. (note to self2: nākošreiz to izdarīt vairāk).
(joprojām gribu pīpēt ko smaržīgu)