sveiki, mani sauc Anna un es esmu atkarīga no kojām un tur dzīvojošajiem cilvēkiem. jā, tagad man ir nopietna problēma, es vienkārši jūtos vientuļi, ja neesmu ar viņiem. tas nekas, ka man otradien stundās tik ļoti nāca miegs, tas tiešām nekas, ja vien es visu nakti varēju smieties, pārpīpēties ūdenspīpi, dziedāt un vienos naktī cept kartupeļus, lai pēc tam tievēšanas nolūkos līdz trijiem spēlētu strip darts bez izģērbšanās elementiem (nu, labi - kurpes un auskarus es novilku, lai cilvēki neaizietu pavisam sarūgtināti). un viva la cipariņš - komandante, kas, ticiet man, pilnīgi neko nesaprot.

un vēl... tikai mums ir īpaša ekstra - aizmigšana dzīvajā mūzikā. Artūrs atteicās iet prom, jo viņam nenāca miegs (četros no rīta) un mēs viņu nedzinām prom, izslēdzām gaismu un gājām gulēt.tā nu viņš tur sēdēja un spēlēja mums šūpuļdziesmas. un kā gan puisis, kuram tik labi sanāk spēlēt ģitāru, var sūdzēties par meiteņu uzmanības trūkumu? mēs vien viņam jau esam tādas kā grūpijas. un viņš grūpija mums. patīkama kompānija esam, ha.


ā un es vakar lasīju Santas dienasgrāmatu, kas rakstīta no trešās līdz devītajai klasei. lol. tur bija daudz manis. daudz manis, kuru viņa ienīda, daudz manis, kura bija viņas bff. labi, ka es sākuskolas laikā nerakstīju dienasgrāmatu. būtu bail lasīt.

man trīc rokas tāpēc, ka esmu slima vai tāpēc, ka... esmu slima tai otrā, kaitinošajā veidā?

tas ir oficiāli - man nav balss. tas ir, vēl jau nedaudz ir, bet tā aizvien vairāk izsīkst. man, cilvēkam, kas nepārtraukti runā, tā ir liela problēma un īsti es nespēju aizvērties pat šobrīd. tāda pretīga sajūta krūtīs. bet ko gan es gaidīju - tradīcijas pēc bērēm ziemās jāievēro.

un vakar biju atstājusi skolā telefonu. jā, protams, ka tieši tad man visi bija izdomājuši zvanīt un rakstīt. parasti radi par mani neuztraucas, kur nu vēl tad, ja laikus pateicu, ka kojās visu nedēļu strādāšu, bet redz' šoreiz viņiem vajadzēja obligāti sacelt škandālu par to, ka "šis adresāts ir izslēgts vai atrodas ārpus zonas" (vai kā nu tur pareizi bija).

un otrais un... esmu nedaudz... jau atkal tieši šajā laikā... ie... nu jā. tas ir nogurdinoši un sāpīgi un manā gadījumā aizmirstīgi un... in some kind of way I like it, but in the other - I hate it!

Ksunī norvēģu filmu festivāls. well... ģeniāli! tāds iedvesmojošs, kulturāls pasākums piektdienas vakaram. ja jums ir iespēja noteikti noskatieties filmu Uperdog. tāda ļoti... spēcīga! palika tā foršā, vajadzīgā sajūta. pietam, man bija lieliska kompānija, ar kuru visu redzēto apspriest un apjūsmot. rīt iešu vēl un parīt arī. ziniet, man gan patīk HP, bet neko tādu vairs nevajag, kad ir kaut kas tāds bagātīgāks. pietam, pilns ar foršu humoru.


tagad pēc spožā sniega kumelīšu tēja un siltas kājas. arā tāds kā janvāris, nozadzis man rudeni, bet es nedusmojos. šoreiz nē.

nu kāpēc man pietrūkst tik daudz cilvēku? kāpēc visu reizē? bet kāpēc man tāpat rīt nav ko darīt? (tāpēc, ka nav kredīta, protams, un naudas arī nav). aj, silts nogurums. drīz iešu uz kojām, gleznot. šodien beidzot aizvilkos uz akadēmijas skicēšanu, bet kā jums šķiet, kas nenotika? jā, trāpījāt! akadēmijas skicēšana nenotiek.

un sniegs? pagaidām sniegs mani priecē, bet tad, kad viņš būs daudz un ilgi... man riebsies.

lai jums siltas kājas, murmuļi

man šovakar ir tādas kā garastāvokļa maiņas. brīžiem es pie sevis katram saku "ej nomirsti!", tad atkal čīkstu, ka mani neviens nemīl, tad laimīgi par kādu smejos... šausmiņas. tas ir kaitinoši. tiesa, šobrīd laikam vairāk jūtos vienkārši vientulīgi. un smieklīgu iemeslu dēļ. lai gan arī dusmas nekur nepazūd. kāds mani neatlaidīgi cenšas nokaitināt ar savām heart-to-heart sarunām. man viņam vienkārši gribas pateikt, lai iet dirst un es viņu vispār negribu satikt, bet tā taču nesaka draugiem, kurus pazīsti jau kādus deviņus gadus, vai ne? stulbi man. tikko sagribēju padauzīt galvu pret galdu. šī vēlviena brīvdiena bija jauka, bet šķiet, ka labāk tomēr iet uz skolu, jo tad man, stulbajam sievietim, vismaz kaut kas novērš domas. aj, aj, aj. mīlu Kristīni un Loti. tā gan. ejiet nomirt! nēēē, es iešu!

daudz nedēļas nogaļu biju Rīgā, šoreiz paņēmu brīvdienu un atbraucu uz laukiem. es jau tā kā biju aizmirsusi kā rudens naktīs izskatās zvaigznes un kā smaržo degošas lapas, un cik mierīgi te vispār ir. nedaudz pat negribas braukt prom, jo zinu, cik ļoti man rīt negribēsies uz skolu, bet tā kā man pēkšņi ārkārtīgi ir sācis trūkt Ieviņas, es celšos un iešu, savukārt vakarā kojās runāšu ar Rūtiņu un dzeršu kakao, kura man tagad ir neparasti daudz. vispār, man ir neparasti daudz mantu, kuras vest. ha, beidzot jutīšos ta kā patiešām brauktu no laukiem.

tagad ar māsu klausamies visādus vecos, saldos hītus. bērnība. kādus tik klipus šodien neesmu redzējusi. bet tas arī piederas pie lietas, tāpat kā šobrīd manas nosalušās pēdas, jo zeķes es nevalkāju. un un un man ir tik foršs suns! īīī! tik ļoti ļoti mīļš.

tātad, vienu mirkli man likās, ka šovakar dzeršu ar radiem un jutīšos bezgala skumji, bet dzerot ar radiem man galu galā palika priecīgi un es aizbraucu uz centru/Ļeņingradu. to nemaz nenožēloju. ZemeslodeiApaļai atkal labs koncerts un man prieks par viņām un sevi. satiku Martu un Dacīti, samīļojos, sasmējos, sadziedājos un atkal esmu (man riebjas tā teikt) uz viļņa.
ziniet, ir rudens. man jābūt laimīgai. tagad gan sāk trūkt māju, jo neesmu tur bijusi mēnesi, bet līdz nākošnedēļai pagaidīšu un tad visu nedēļas nogali mīļošu mammu un sunīti. man patīk smaidīt bez iemesla. es gribu barot balodīšus (šodien mani atšuva trīs cilvēki, bet es nepadošos un drīz tā pat to izdarīšu), man ir no skolas aizlienētā, spožā tējkanniņa, kas skan un burvīgi vakari kojās.
un pagājušā nedēļas nogale - es drīzāk atpūtos darba dienās pēc tam. vispirms burvīgā dzejas lasīšana/vakarēšana pie Kristīnes, Alises un Toma. Ūdenspīpe (saukta par Asnāti), dzeja, dziedāšana, mīļums, smiekli... dievinu. nākošā diena - Melluži, ātra piedzeršanās, marķeri, insert here, dejošana un ballīte pēc pilnas programmas. tieši tāpēc šonedēļ bija jāpaņem atslodze + man vairs nav naudas.
aj, atkal ir nedaudz bail, ka drīz šī reibinošā laimība beigsies un tad es pavisam ieraušos stūrīti, bet visus kritumus var pārdzīvot. pietam, es dzīvoju tagad, tāpēc dzīvošu kvalitatīvi. cerams, ka mans matemātikas kontroldarbs arī būs kvalitatīvs. ne sūda nesaprotu no nevienādībām. bet tagad pie Zommerīša postiem un pēc tam pie miedziņa vai kā cita rakstāma. atā, cilvēk

http://www.youtube.com/watch?v=rtIfld84Ydw
jaunā salkanība manas iekšējās meitenes apmierināšanai. olive you and everything you do!
sirsniņa nedaudz ietrīcas, kad atkal jābrauc prom no mājām, bet nav jau tik traki, būs labi.

pēdas salst, man liekas, ka es ļoti, ļoti... pat pārāk ļoti. un tā dikti pietrūkst. asaras acīs sakāpj. ārā nekāpj. ieslēgšu ilgas trauku skapītī, pie kafijas k(anniņām). es jūs dievinu manas impērijas pilsoņi.