December 9th, 2010

kēksiņš ir uzpūtīga bulciņa.

tas ir oficiāli - man nav balss. tas ir, vēl jau nedaudz ir, bet tā aizvien vairāk izsīkst. man, cilvēkam, kas nepārtraukti runā, tā ir liela problēma un īsti es nespēju aizvērties pat šobrīd. tāda pretīga sajūta krūtīs. bet ko gan es gaidīju - tradīcijas pēc bērēm ziemās jāievēro.

un vakar biju atstājusi skolā telefonu. jā, protams, ka tieši tad man visi bija izdomājuši zvanīt un rakstīt. parasti radi par mani neuztraucas, kur nu vēl tad, ja laikus pateicu, ka kojās visu nedēļu strādāšu, bet redz' šoreiz viņiem vajadzēja obligāti sacelt škandālu par to, ka "šis adresāts ir izslēgts vai atrodas ārpus zonas" (vai kā nu tur pareizi bija).

un otrais un... esmu nedaudz... jau atkal tieši šajā laikā... ie... nu jā. tas ir nogurdinoši un sāpīgi un manā gadījumā aizmirstīgi un... in some kind of way I like it, but in the other - I hate it!

From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: