23 August 2016 @ 09:32 am
 
esmu nonākusi pie morālas dilemmas - man feisbukā ir džeks, kas vispār ir diezgan liels āksts, joprojām uzskata, ka pie draugiem var tikt, tiem uzsaucot dzērienus un nekas neliks sievietes elpai aizrauties vairāk nekā viņa jaunā mustanga (nopietni) rūkoņa. jau kopš skolas laikiem viņš nododas dzejai un par to es veiksmīgi biju aizmirsusi, līdz pirms neilga laika man bija iespēja izlasīt viņa jaunāko veikumu. neviens īsti nelaiko, bet neviens arī viņam nepasaka, ka poēzija nav priekš viņa, un man, goda vārds, liekas, ka, ja es viņam to nepateikšu, es staigāšu ar tādu kā melnumu savā dimanta oliņā, bet tad, man protams, dziļi un rūpīgi ir jāizvērtē "where do i get off", ka atļaujos kādam norādīt, ko viņam vajadzētu vai nevajadzētu darīt, nu, kā jums liekas? mans prāts kliedz, lai, lūdzu, lūdzu, to izdaru, bet kaut kāds ieaudzinātais - kas? pieklājība? bet varbūt pieklājīgak ir pateikt, lai izbeidz taču vienreiz? - to neļauj, jo kas tad es tāda esmu vispār, ko, raiņa sieva, vai
Image and video hosting by TinyPic
 
 
( Post a new comment )
Lex[info]adrastea on August 24th, 2016 - 05:27 pm
Atsauca atmiņā to kā mēs ar Līģi Zemgales Vācelītes (Jelgavas jauno dzejnieku pasdarbnieku kluba) pasākuma iedvesmotas nolēmām pievērsties dzejai:

"es nevaru atrast zeķes
vienādās krāsās
vai vismaz viena biezuma
tas kaitina
laikam būs jāvelk viena zila otra ar rozā puķēm
vai tu mani mīlēsi tādu?
es nezinu
dilemma
tu vai zeķes?"

***

"Es guļu uz vēdera
tu taisi tēju virtuvē
es pagriežos uz muguras
tu smērē maizīti
es paņemu segu
tu ieslēdz TV
Man laikam vajag mīļāko"

:D
(Reply) (Link)