esmu nonākusi pie morālas dilemmas - man feisbukā ir džeks, kas vispār ir diezgan liels āksts, joprojām uzskata, ka pie draugiem var tikt, tiem uzsaucot dzērienus un nekas neliks sievietes elpai aizrauties vairāk nekā viņa jaunā mustanga (nopietni) rūkoņa. jau kopš skolas laikiem viņš nododas dzejai un par to es veiksmīgi biju aizmirsusi, līdz pirms neilga laika man bija iespēja izlasīt viņa jaunāko veikumu. neviens īsti nelaiko, bet neviens arī viņam nepasaka, ka poēzija nav priekš viņa, un man, goda vārds, liekas, ka, ja es viņam to nepateikšu, es staigāšu ar tādu kā melnumu savā dimanta oliņā, bet tad, man protams, dziļi un rūpīgi ir jāizvērtē "where do i get off", ka atļaujos kādam norādīt, ko viņam vajadzētu vai nevajadzētu darīt, nu, kā jums liekas? mans prāts kliedz, lai, lūdzu, lūdzu, to izdaru, bet kaut kāds ieaudzinātais - kas? pieklājība? bet varbūt pieklājīgak ir pateikt, lai izbeidz taču vienreiz? - to neļauj, jo kas tad es tāda esmu vispār, ko, raiņa sieva, vai