| View: | User Info. |
| View: | Friends. |
| View: | Calendar. |
| View: | Memories. |
| You're looking at 12 entries, after skipping 20 newer ones. Missed some entries? Then simply jump forward 20 entries. | |
|
|
Es.
|
||||||||||
| Tuesday, March 8th, 2005 |
|
||||
|
Tā bija viņa - meitene ar nesamērīgi lielajām un pārāk gaiši zilajām acīm, tik lielām, ka tās likās mūžīgā baiļu izteiksmē sastingušas. Lai vai cik rāma bija viņas seja, likās, ka caur lielajām acīm ir iespējams redzēt viņas patiesās izjūtas - vien bailes, satraukumu, nemieru... Ziemas laikā viņa iedvesa man šausmas. Tik gaiši zilas acis, itin kā sasalušas. Aukstas un biedējošas. Tā bija viņa, kas sēdēja apsnigušās ielas malā blakus milzīgai sniega kupenai un āva nost tumši brūnas siksniņkurpes. Viņa kādu brīdi raudzījās man acīs un tad aizgāja, atstājot basu pēdu nospiedumus uz sniegotās ielas un ledainu trauksmi manās domās. |
||||
|
|
| Friday, March 4th, 2005 |
|
||||
| Saņemt kārtējo nepelnīto, bet tomēr vajadzīgo pļauku, saldi iesmilkstēties un pasmaidīt. Un pēc ilga laika atkal nolikt abas kājas pie zemes un saprast, ka nevajag, nevajag mēģināt pacelties spārnos, pat ja tie ir tikai vārīgi domu spārni, vēl ne. Sakost zobus un pa vienai pūkai, pa spalvai, pa domai un nodomam izplūkāt savus spārnus. Ataugs, ātri vien, pat nedaudz par ātru. Pa nelielām daļiņām, sīki un smalki... Kājas pie zemes. Abas. | ||||
|
|
| Thursday, February 24th, 2005 |
|
||||||
| Reizēm pat ar manu gribasspēku vien ir par maz. | ||||||
|
|
| Saturday, February 19th, 2005 |
|
||||
| Nosalušām rokām atspiesties pret apledojušu ķieģeļu sienu un domāt, kāpēc. Kāpēc ir ziema, kāpēc rokas ir nosalušas un kāpēc, kāpēc šobrīd ir tik ļoti nevajadzīgi labi. Pārtraukt neauglīgās un bēzjēdzīgās pārdomas, atraut rokas no ķieģeļu sienas un saprast, ka rokas nav nemaz tik nosalušas, jo uz sienas - divi plaukstu nospiedumi, no kuriem uz leju kā asaras rit nu jau nokusušais plānais ledus slānis. Tas nav ūdens, tas ir šķidrs ledus. Doties prom. Atrodoties drošā attālumā no raudošās ķieģeļu sienas saprast, ka ledus nebija vainīgs. | ||||
|
|
| Tuesday, February 15th, 2005 |
|
||||
|
Šorīt pirmo reizi savā dzīvē ieraudzīju leduspuķes. Sajutos dīvaini. Tā kā vainīgs. |
||||
|
|
| Thursday, February 10th, 2005 |
|
||||||
| Samtaina kakao smarža drēgnā bēniņu istabā un nez no kurienes uzradies grīdceliņš uz čīkstošajām, vienmēr vēsajām koka kāpnēm. Patīkami, bet svešādi. | ||||||
|
|
| Tuesday, February 1st, 2005 |
|
||||||
| Nobrāzt pirkstus berzējot raupju audeklu, audeklu smilšu putekļu krāsā, iemērkt nobrāztus pirkstus dzeltenā guaša krāsā, just krāsas siltumu, ar melnu tušu uz katra nobrāztā, dzeltenā pirksta uzvilkt smaidīgu sejiņu un vērot, kā tuša notekot to pārvērš skumjā, smieties par to un domās strostēt sevi, ka par skumjām nav jāsmejas, palikt roku zem silta ūdens un vērot, kā aizplūst agrāk siltā dzetenā krāsa nu sajaukta ar skumjo tušu, kļuvusi drūmi dzeltenpelēka, netīra, aizplūst prom, pazūd acu skatam, pazūd no pirkstiem, līdz paliek tikai ūdens. | ||||||
|
|
| Thursday, January 27th, 2005 |
|
||||||
|
Pārāk daudz lietu, mantu, priekšmetu, krāmu... Pārāk daudz burtu, vārdu, teikumu, runu... Pārāk daudz ciparu, skaitļu, izteiksmju, rezultātu... Pārāk daudz darbu, darbību, izdarību, kustību... Pārāk daudz ieteikumu, atteikumu, pamudinājumu, uzmundrinājumu... Pārāk daudz domu, viedokļu, uzskatu, spriedumu... Pārāk daudz "Pārāk daudz"... Ir iestājusies kaut kāda pilnīgi nevajadzīga visa pārpilnība. |
||||||
|
|
| Saturday, January 15th, 2005 |
|
||||||
|
And though they tell you I am lost And their words report my death is come The fates have left me breathing still Very much alive Jā, The Crüxshadows, lai cik arī primitīvi un truli viņi reizēm nebūtu, man patīk. It sevišķi, kad šīs grupas mūzika skan milzīgā, pustumšā un tukšā ēkā, tādā skaļumā, ka trīc logu stikli, vibrē durvis un grīda. Un cilvēku nav, ja neskaita mani un Aneti. Un Anete dejo. Kārtējo reizi atslēgusies no visas apkārtējās pasaules un zaudējusi jebkādu apjausmu par laiku un telpu. Anete griežas un griežas, un griežas, un man apreibst galva, bet viņa tikai griežas ap savu asi, nereizi nemainīdama griešanās virzienu. Man apnīk, pametu viņu vienu, atgriežos pēc minūtēm desmit. Anete tup uz grīdas un šūpojās dziesmas ritmā. Faktiski es esmu viens. Es nezinu, kur atrodas Anete, bet katrā ziņā šajā telpā viņas nav. Mani tas netraucē - es esmu viens, tajā pašā laikā ne vientuļš, jo kaut kas, it kā Anete, sēž telpas vidū uz grīdas un šūpojas. Tik ritmiski, ka nelabi paliek. Anetei ir apskaužama ritma izjūta pat brīžos, kad viņas nav viņā. Manas pārdomas iztraucēja klusums un tumsa, kas iestājās tik pēkšņi, ka mani apdullināja. Tagad elektrība, mūzika un Anete ir atpakaļ. |
||||||
|
|
| Thursday, January 13th, 2005 |
|
||||||
|
Laterna, kas atrodas tieši zem manas guļamistabas loga, maina gaismas intensitāti. Nevis mirgo, bet tā dīvaini mainās. Iedegas, tad lēnām, tā nemanāmi paliek aizvien tumšāka, līdz izdziest pavisam pirms tam vēl reizi spoži uzliesmojot. Un tad lēnām, lēnītiņām, ik pa brīdim izdziestot un katru reizi iedegoties jau nedaudz spožāka, atkal ieslēdzas. Tad vienkārši izdziest. Tad vienkārši izslēdzas. Tad kādu brīdi pamirgo, it kā agonijā trīcēdama. Un atkal nodziest. Iedegas. Lēnām, nemanāmi, pakāpeniski izdziest. Mirgodama iedegas. Nodziest. Ieslēdzas. Pamirgo, paliek degam. Miera brīdis. Lēnām, it kā gaismu palēnām sevī uzsūktu tumsa, izdziest. Tumšs. Miers. Es gaidu. Lai iedegas. Gaidu ar domu, ka tas taču nevar tā beigties. "Tumšie spēki" taču parasti neuzvar! Tā nevar! Nē, kā viņi tā drīkst?! Kurš, es jautāju, kurš ir šīs samākslotās izrādes autors??!! Dodiet man akmeni, esmu bez grēka! Pirmo akmeni man, kurš ir autors, kas rakstīja šo paredzamo scenāriju??? Kā tas ir - akmeņu nav? Dodiet jebko, man grēku nav vispār, es metīšu jebko, pats metīšos cīņā! Kā nē?? Ko nē??? Man aizliegt, man - cilvēkam bez grēka?! Ko, scenārijā tā nav? Kādā scenārijā?? Ak, tajā... Ak, virsraksts "Liktenis"? Jā.. Skaidrs... Atkārtosim? Nu labi, ja jau... Laterna, kas atrodas tieši zem manas guļamistabas loga, maina gaismas intensitāti. Nevis mirgo, bet tā dīvaini mainās. Iedegas, tad lēnām, tā nemanāmi paliek aizvien tumšāka, līdz izdziest pavisam pirms tam vēl reizi spoži uzliesmojot. Un tad lēnām, lēnītiņām, ik pa brīdim izdziestot un katru reizi iedegoties jau nedaudz spožāka, atkal ieslēdzas. Tad vienkārši izdziest. Tad vienkārši izslēdzas. Tad kādu brīdi pamirgo, it kā agonijā trīcēdama. Un atkal nodziest. Iedegas. Lēnām, nemanāmi, pakāpeniski izdziest. Mirgodama iedegas. Nodziest. Ieslēdzas. Pamirgo, paliek degam. Miera brīdis. Lēnām, it kā gaismu palēnām sevī uzsūktu tumsa, izdziest. Tumšs. Miers. Es gaidu. Lai iedegas. Gaidu ar domu... |
||||||
|
|
| Wednesday, January 5th, 2005 |
|
||||||
|
Pēc 76 negulētām stundām ar prieku izmantoju iespēju doties pie miera, tomēr prieks nebija ilgs - jau pēc pusotras stundas pamodos. Es stāvu nekur - pilnīgā tukšumā, nav ne silts, ne auksts, ne melns, ne balts, vienkārši ir sajūta, ka nav pilnīgi nekā. Un pēkšņi - tomēr ir; paveroties uz augšu virs manis slejas ļoti augsta un šaura durvju aila, kuru izkrāso un piepilda dīvainas ēnas. Tās koncentrējas pašā ailas augšpusē - spēlējas, kustas, mutuļo. Ar lielu interesi vēroju notiekošo procesu. Lēnām no kustīgā mudžekļa izplūst tāda kā puscaurspīdīga ēna. Gaiši pelēka, tāda kā migla, tā plūst lejup, manā virzienā. Lēnām tā paliek aizvien blīvāka un ik pa brīdim it kā iemirdzas, tā it kā atspoguļotu kādu tālu, it kā pat nepastāvošu gaismu. Ēna sablīvējas aizvien vairāk, iegūstot metālisku mirdzumu un arvien straujāk tuvojas man. Ceļā tā turpina savas dīvainas pārmaiņas un visbeidzot dīvainā metamorfoze beidzas - ēna ir pārvērtusies līdz nepazīšanai - manā virzienā traucas vien spoži mirdzošs giljotīnas asmens. Pirmā doma - kusties! tiek paralizēta prātā. Paralizētas tiek ne tikai domas, bet arī sajūtas un mans ķermenis. Paliek vienīgi apziņa, ka nav nekā. Pēkšņi kaut kas nozib. Nevis priekšā acīm, bet aiz tām, it kā acis būtu pagrieztas tā, lai varu vērot savā galvā notiekošo. Pazib bijusī ēna, ejot savu ceļu - tieši cauri man,sadalot mani divās daļās. Pazib un pazūd. Durvju ailas vairs nav, es atkal varu kustēties, domāt, just. Nav ne silti, ne auksti, neredzu itin neko, jo nekā gluži vienkārši nav. Nav pamata zem kājām un nav gaisa, ko elpot. Pēkšņi apzinos, ka smoku. Vienīgā sajūta - elpas trūkums. Pamodos. Aizelsies un neizgulējies. Tumšā istabā, nez kāpēc uz grīdas. |
||||||
|
|
| Wednesday, December 29th, 2004 |
|
||||
|
Priekšā ir balta lapa datora monitora veidolā un apziņa, ka kaut kas jāieraksta. Tad lūk - es rakstu! Pirmais mēģinājums. Kaut kā taču viss ir jāsāk, jo tikai sākumam seko progress. |
||||
|
|
|
|
Es.
|
||||||||||