Ak, cietēju tauta – nepatīk kaut kas, taču cieš, mēnešiem apspriež sāpi ar kolēģiem, taču neko nedara. :) Man gan vienkārši: tikko pamanu šādu bariņu, tā mierīgi, neafišējot (pamanīs, lamādamies notīsies) piezvanu poličiem un eju tālāķ savās gaitās. Sīkie visai aši apjēdz, ka konkrētais kvartāls nav viņiem labvēlīgs un pārstāj tur rādīties.

P.S.
Šķiet, tā kāda mode proletārisko nomaļu jaunatnei. Mūsmājas pagalmā arī gana regulāri ieklīs tīņi no netālu esošās krievu skolas, taču, kad es vēderu izgāzis iznāku un informēju, ka viņi ir ienākuši privātīpašumā, ar savu klātbūtni rada iedzīvotājos diskomfortu, un varē†u pārvākties uz citu vietu, tad saruna parasti rit latviski (pie tam dažbrīd atliek vien pabrīnīties, ka šo krievu jauniešu latviešu valoda gramatiski ir daudz pareizāka, nekā īsteno latviskuma sargātāju un aizstāvju leksika.

(Reply to this) (Thread)

Jā, mutiski audzināt sīkus perdeļus ir tas pats, kas censties pašrocīgi aizvākt no savas kāpņu telpas apdzērušos bomzi tā vietā, lai zvanītu policijai.

(Reply to this) (Parent)