man toreiz, pēc darba hospiz, bija sajūta, ka paliec uz visu dzīvi kā iezīmēts. Tāda kā stigma plaukstās, kas turējušas mirstošā roku.
Ļoti gribējās ar kādu parunāties. Nevis tā, ka runā, bet lai mani saprot tikai ar acīm un pažēlo/pamierina. Toreiz laikam pilnu cibu pierakstīju.
Es tikai gribēju pateikt, ka saprotu kā jūties.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, gribējās, ka kāds klausās un neko nesaka. paldies Tev

(Reply to this) (Parent)