|
Aug. 30th, 2015|11:03 am |
|
uz visa famīlijas jautrību fona nervi drusku netur. vakar biju nolēmusi izvēdināt galvu ar garāku veloizbraucienu pirms vakarā gaidāmās mantu nešanas jaunajā mātes dzīvoklī. tuvojoties Teikai uz ielas pamanīju kaut kādu rosību veloceliņa vidū. Tāda sekundes lieta - acu priekšā ir gluds, taisns celiņš, tikai ceļabiedrs brauc pa priekšu, un pēkšņi tur kāds it kā guļ, un pulcējas ļaudis. Vēl pēc dažām sekundēm esi tur, un guļ vīrietis, stingi un nekustīgi, uz muguras, acis stiklaini blenž gaisā. Ļaudis kaut ko tausta, aiztiek, rausta cilvēku, blakus stāv jauna sieviete un sauc, lai kāds izsauc ātros, jo viņa nevar piezvanīt. Izrādās, pa šo brīdi neviens vēl neviens nav izsaucis ātro palīdzību, tikai čamdījuši nokritušo vīrieti un kaut ko bubinājuši. Saucu ātros, mans līdzbiedrs apveļ vīrieti uz sāniem, viņš sāk gārgt. Dispečere uzslavē, ka pareiza rīcība, tikai neko nebāziet mutē , neko vairāk nedariet, lai paliek uz sāniem. Biedrs un vēl viena sieviete tur vīru uz sāniem, mēģinu sataustīt pulsu, pūlis apkārt pieaug, jaunā sieviete bez telefona palīdz organizēt velosipēda noglabāšanu blakus esošajā veikalā, lai pēc tam vīrietis vai tuvinieki varētu to paņemt. Turu sievietes maisiņu virs galvas, lai aizsegtu sauli, un turu vīrieša roku. Liekas, ka pulss ir, tikai ļoti vājš, bet varbūt tie ir mani stresa sitieni pirkstu galos? Pielieku roku pie kakla (fizioloģijas kursos to visu esmu praktizējusi, kad vēl sapņoju par mediķa karjeru) un tas pats. Vīrietis nogārdzas, līdzbiedrs mēģina viņam atbrīvot mēli un muti, tek siekalas. Pēkšņi uz maza balta divriteņa pietraucas klāt kāda ekscentriska izskata dāma un sāk kliegšus prašņāt, kas noticis. Gandrīz dusmīgi atkliedzu pretī, ka nezinu, cilvēkam slikti palicis. Viņa parauj visus malā, apķer vīrieša potīes un plaukstu locītavas un skaļā balsī sāk skaitīt visādus buramvārdus, un tad piesauc Jēzu, Mariju, Dievu, viņu vārdā visu atpestīt un glābt. Tas ir tik psihodēliski un traģikomiski, ka iespurdzos, kaut esmu ļoti satraukusies. Biedrs jūtas līdzīgi, tikai asi uzsauc sievietei, lai viņa, pātarus skaitīdama, neaizmirst, ka viņa lielāku labumu darītu, nekustinot to cilvēku, nevis raustot uz visām pusēm. Taustu pulsu uz kakla. Ātrie nebrauc, šķiet, ka laiks ir izpleties kā kūstošs sviests un nemaz nerit uz priekšu. Vīrieša seja sāk zilēt. Līdzbiedrs uzbukņī viņu un pie sevis saka: 'saņemies, nu!" Es visu laiku turu to viņa roku un pulsu, it kā no tā būtu kāda jēga. Vismaz ilūzija, ka centies palīdzēt. Un klusu saku biedram: "man šķiet, ka viņš ir miris" - tas vājais pulss (vai nepulss) ir zudis, un fiziski jūti, kā izplūst siltums no rokas, tā kļūst vēsa, un seja zila, un siekalas vairs netek, gārdzienu nav, acu baltumi sarkani un stiklains skatiens nekurienē. Mēs abi ar biedru saprotam, kas nupat ir noticis, bet nespējam to izteikt, sajūta, ka mēs peldētu paši virs sevis un nolūkotos uz notiekošo no malas, līdzīgi kā ziņkārīgo pūlis visapkārt. Piebrauc ātrie, kardiogramma, redzu, ka parastā zigzag līnija ir gandrīz taisna, mazi, mazi vilnīši tikai. Mediķi lūdz palīdzēt, jo vienīgais vīrietis ir šoferis, abas mediķes , šoferis un mans līdzbiedrs uzkrauj vīrieti uz ratiem, rati slīd, turu ratus, vēl viena sieviete palīdz. Vīrieti ceļot, viņam nokritusi cepure. Pieliku cepuri ratos viņam pie galvas. Sajūta, ka es visas šīs darbības vēroju filmā. Ienes vīrieti mašīnā un sāk reanimēt, pēc mirkļa piebrauc vēl reanimācijas brigāde, mašīna šūpojas un līgojas, cenšas viņu atdzīvināt, bet tā laikam tāda procedūra, jo ārstei pirmā replika, izlecot no mašīnas bija: "nu te ir bezcerīgi". Kādas 30 minūtes stāvam uz ielas un gaidām. Ko gaidām? It kā spētu palīdzēt. Šoferis izkāpj un saka: miris, pagaidām. Pagaidām? It kā viņš pārdomātu un kaut kādā brīdī vairs nebūtu miris, jo apnika būt mirušam. Prasu, vai mums te vēl jāpaliek? Šoferis saka, ka nē. It kā sataisāmies braukt prom, bet nevar jau aizbraukt. Ir tāda kā pienākuma sajūta sagaidīt līdz galam. Bukvāli - līdz galam. Pēc mirkļa izkāpj arī ārste un saka: diemžēl. Bet saka mums arī paldies par lielo atsaucību un palīdzību. Es sāku raudāt. Pati nesaprotu, kāpēc. Pilnīgi svešs cilvēks taču, bet laikam jau nav tā, ka katru dienu manās rokās kāds nomirtu. Sakām, ka ritenis un viņa brilles atstātas tajā lombardā, tur sarunāts. Tagad jau tiek saukta policija, jo tāda procedūra, kad kāds nomirst, policija nokārtošot visu tālāko, mēs varot braukt. Bet negribās vairs nekur braukt. Pirkstu galos pulsē tā izdzišana. Tas vājais pulss, kas pazūd, un siltums, kas izplūst. Biedram ir līdzīgi. Bez vārdiem. Nolemjam aizšaut tepat līdz Juglai, un nekur vairs nebraukt. Bet tad tas vējš matos skalo smadzenes. Laižam tālāk, līdz Baltezeram, pēc pusstundas būsim klāt, pasēdēsim tur. Bet, ja nu es rīt nomirstu un nekad nebūšu līdz Gaujai braucis? To kanālu paskatīt? Labi, laižam līdz Gaujai. Un tad Garkalnes mežu ceļi? Un vispār, es gribu turēt rokas tekošā ūdenī un dabūt prom to izdzišanas mirkli. Tupam ezera krastā un turam rokas viļņos. Klusējam. Rezultātā esam nominuši 80km. Atvadoties biedrs, kurš alkoholu lieto labi, ja divreiz gadā, saka, ka laikam šovakar piedzeršoties. Tāda sajūta. Stāvu dušā un tecinu ūdeni uz rokām. Tā izdzišana, tā netek prom. |
|