sajutos tā nelāgi.
nekad vairs nebūs tā agrākā prieka, kas mūs tik stipri vienoja. un nu atkal viens nazis mugurā. bet tas jau nav apzināti, nē, es zinu, ka nav. tā vnk notiek. un laikam visu dzīvi būs jāmācās sadzīvot ar šādām nepatīkamām lietām.
ka tevi atstāj aiz sliekšņa.
eh, nažu ir bijis daudz. mugurā, sānos, kāds aizlidojis garām. tikai es nevienu nemetu. varbūt kādu akmeni. jā. bet naži nu noteikti nav mana stiprā puse. vai stiprā pils (kā tur tajā dziesmā bija).
bet tagad man būs dikti daudz kaimiņu. labu un mīļu kaimiņu. tikai žēlīgi sanāks, ja mūs vienos vairs tikai kaimiņbūšanas. varbūt es varētu aizņemties cukuru? ne tā. nē, tā es negribu. un es zinu, ka arī nebūs. mēs esam pārāk stipri sasietas.
vispār jau nekas slikts nava noticis. es atkal pārspīlēju, bet tas nu ir manā dabā. vnk pārāk ilgi es te esmu stāvējusi, gaidījusi, gājusi pretim. nedaudz apnīk. jā, jā, un mans ego un mans izslavētais prīvatnieciskums. es neesmu privātnieciska.
un es aizbraukšu uz savu tallinu. vēl tālāk uz ziemeļiem. ja ir, ta ir. un nekādas toskānas. nekādu lieldienu. nekādu jautro olu meklēšanas svētku.
nekā tāda, kas bija tad, kad vēl mazās samta kleitiņās staigājām. zvārtava.
šitā pat arī ar alūksnes jaunskungu sanācis. un arī žēl.

vainīga esmu laikam es pati. tikai, kur ir mana vaina, nezinu.
būs jāsāk meklēt.

lai labs miegs! kas guļ. kas neguļ.
(es rakstu studiju darbu. kā redzams, labi sanāk..)

upd// ēdu vinnija pūka cepumus. no īpašās vinnija pūka kastītes.