Mans vismīļākais negaiss bija daudzus gadus atpakaļ - 1995.gada 22.jūlijā. Datumu var atrast, jo tā bija diena, kad Rundāles pilij norāva jumtu. Un es biju turpat blakus pilij, pārsimts metrus tālāk - lasījām akmeņus no zemes celiņa, lai varētu uztaisīt kārtīgu grants ceļu, kurš vestu uz mājām. Man bija deviņi gadi. Atceros, kā palika tumšs, sacēlās vējš, kā smiltis nesās sejā un krusttēvs bļāva, lai slēpjamies zem traktora. Un viss palika melns. Un man uz brīdi likās - es esmu Dorotija Kanzasā (jo tikko biju lasījusi burvja no Oza zemes Sprīdīšizdotās grāmatas). Aizvēru acis un mēģināju ieelpot. Vējš bija tik liels, ka īsti nesanāca (apmēram tāpat, kad mēģina elpot izbāžot galvu pa braucošas mašīnas logu). Dziļa, bet patīkama panika.
Gatavība.
Mūzika: http://youtu.be/zIV1WzKxN5o
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}