Princese Zeltīte

08:27: tomēr jau jāizraksta no sevis ārā
No vienas puses man par to referendumu vispār negribas izteikties, jo ir kauns, ka kaut kas tāds vispār notiek. (piedod vecvectēv!)
No otras puses, skatos draugos, galerijās, visādus uz referendumu iet aicinošus postulātus salikuši tādi mani klasesbiedri, kuri agrāk teica, ka krievu valodu jau mierīgi varētu kā otro. Vienārdsakot, laikam nav ļaunuma bez labuma. Sanāca maza diskusija ar Sedlenieku par viņa viedokli, kā rezultātā es sapratu, ka labāk šāda "skola", nekā nekāda, t.i. ja valstiskā līmenī laicīgi neviens nav parūpējies par to, lai līdz šādam referendumam nenonāktu, tad tagad tas tikai stiprina latviešus. Un nevajag stirprināt latviešus un krievus kopā vienā kastē, tas nav iespējams pārāk daudzu vēsturisku notikumu dēļ. Daudzi runā par to, ka labāk pārliecināt vienu krievu, nekā desmit latviešus. Es tikai nesaprotu - par ko pārliecināt? Krieva prātā tas uzreiz nozīmētu atteikties no savas kultūras un to prasīt nav godīgi, viņš ir pieradis būt lielas valodas saimes runātājs, kurš vēsturiski nemāk pieslieties mazākumam. Baigi runāt jau gan arī es nevaru, jo pazīstu tikai divus krievus un tie paši man joka pēc ik pa laikam rāda pasē, ka ne par ko nav parakstījušies. Bet jā - no manas "krievu nezināšanas" izriet tādas neizprotamas dusmas par šāda referenduma bezjēdzīgumu.
Tā brutalizējot - es pagaidīšu, kamēr vecās krievu tantes izmirs, jo krievu jaunieši latviski runāt māk un ar tiem nav problēmu. Neviens te nevienu vairs nesit kā deviņdesmitajos.