Princese Zeltīte

čau, mēs arī vienreiz ar mārvelu glābām. darbība norisinājās čaka un avotu ielas stūrī. izkāpām ar mārvelu no mikriņa, ta nolēmām uzreiz tālāk neiet, bet mazliet pabučoties (īstenībā nē). kamēr tā stāvējām garām meimuroja piedzērusies tante. meimuroja, meimuroja, līdz -tankš!- uzkrita ar galvu uz palodzes, pārsita uzaci un viņai sāka daudzas asinis tecēt, un uzacs bija lupatās. tā kā viņa bija piedzērusies, viņa piecelties nevarēja, tāpēc nodomājām - ha, izsauksim ātros, viņa jau nevarēs aizbēgt! tā viņa tur asiņoja un asiņoja. un brīnumainā kārtā pienāca klāt kādi 12 cilvēki točna, lai paprasītu, vai nevajag ātros izsaukt. pulkstenis tad bija ap pusdivpadsmitiem vakarā. viens vīrietis (skūts, 40, tetovēts, ar cigareti zobos) palika ar mums gaidīt tos ātros, kas bija jāgaida kādas 15 minūtes. tad, kad sagaidījām, tante teica, ka viņai viss ir kārtībā un viņa nemaz neesot nokritusi(tas nekas, ka visa zeme bija asinīs un seja arī, un drēbes arī), un vispār nekur nebraukšot. bet mums gribējās, lai viņa brauc, jo, ja viņa ietu tālāk, tad apgāztos, jo bija zaudejusi daudz asiņu. tad tas vīrietis nolēma, ka bruaks tantei līdzi uz slimnīcu un neļaus lekt ārā no busiņa. redz, kā tomēr bija vēl kāds labs cilvēks bez mums.

(Reply to this) (Thread)

labs stāsts.

(Reply to this) (Parent)