Nu, ilūzija vai ne, bet biju ieradusies. Sākumā uz desmit minūtēm ar Perfumer un Ēnu Leģionāri pie SA, kur satiku forumiešus:
Kikjo Lieliska, kā vienmēr. Nudien patika būt blakus , kaut uz mirkli
Shadowstalker Jautrs, glītu bārdu. Nudien.
Shatered Zinu vien, ka viņa uz mani skatījās. Melnās , garās uzacis viņai.
Evija Eiše mani iepazīstināja ar viņu, bet es pat nepaspēju uzmest skatienu, mani rāva prom Aurēlija, kas metās mani apskaut.
Džūna Ļoti , ļoti liels prieks bija satikt. Mana apgaismotāja.
Bleka kungs. Smaidīgs, un draudzīgs. Mūsu apgaismotājs!
Anomalia Šitais nelietis, kurš nu man ir parādā sešus latus, vairs nekad netiks satikts (tikai to vienu gaidāmo reizi, lai dabūtu naudu) . Un nelien klāt Aurēlijai. Apelsīnu ledeņu sūkātājs. Principā, vienīgais, kas man tiešām viņā patīk, ir viņa pūkainie matiņi.
Overlord happy.gif un ar arbūzu! Vispār, viņš iedveš tādu kā mieru.
Karamele (?) Tā , ar grifidoru šallīti.
Eiše Interesanti parunājos. Kaut mazlietiņ.
Vēl meitene, ar kuru mani Eiše iepazīstināja un vēl viena, kura neprata izrunāt manu niku.
Mākoņkaķis Aurēlija Nav komentāru. Viņa ir nudien sirsnīga, un mani apskāva reizes četras.
Denija Ieraudzīju, kad gāju pazemes tunelī. Runāja pa telefonu.
Ēm. Vēl kāds?

Tālāk, viena pati devos uz trolejbusu vai tramvaju pieturu (ak, uz to , kur piestāj tie, tur, kas brauc uz sliedēm. Es nekad nespēju tos atcerēties.) . Gaidot "Uzvaras parks" vai "Uzvaras bulvāris" pagāja visai ilgs laiks, un, kad aizgāju apvaicāties vadītājam, kur tad uzvaras parks īsti ir, viņš teica, ka esmu kādas trīs pieturas nokavējusi, atrāva durvis un es, šokā, tiku izlikta ārā. Tas , protams, bija jauki un gādīgi. Es paliku četru joslu vidū , ar izbiedētu izteiksmi sejā un neziņu, kurp iet.
Pēc histērijas pilna zvana Ēnu Leģionārei, kura bija gatava mani meklēt , es nonācu pie ZB (ojā, šis te saīsinājums lieliski piestāv tai ēkai un tam, kas tajā risinās) , kur mani sagaidīja gan Perfumer, kura vāji smaidīja un Adē, ar uzvaras pilnu izteiksmi sejā . Ka atrados. Tomēr.
Es gaidīju idillisku vietiņu ar tumšiem paklājiem, minimālisma stilā, ar ģimenēm ar diviem bērniem, kas sēž pie retajiem galdiņiem un vēro boulinga spēli, es gaidīju klusu tucinieku fonā, vai ko tamlīdzīgi neizturamu, bet piezemētu. Es gaidīju plašas biljarda telpas ar zemajām lampām un ādas dīvāniem, piesmēķētas un dūmu pilnas telpas .
Saprotams, ka ieraugot, kas īsti ir ZB, es , cilvēks tomēr psihiski nenosvērts, neirolabīls un depresīvs, gandrīz sajuku prātā . Vieta, kurā es nonācu, bija visās ziņās elle. Mežonīgs tracis, neona lampu gaismas, kas žilbināja acis, cilvēku bari,
ēka, celta vien no dzelzs un stikla, videospēles spēlējoši puisīši, ēmomeitiņas , lēkājošas savās svītrainajās drēbēs uz deju platformas un vēl Anomālija, kas man nepātraukti līda klāt, un es tikai par mata tiesu atturējos no vēlmes novilkt savu kurpi ar sešcentimetrīgo , smailo dzelzs papēdi un ietriekt to viņam acī. Ieejot ēkā, mana apziņa burtiski atslēdzās, es sajutos kā izdzērusi krietnu daudzumu alkohola . Man bija vienkārši slikti. Es ātri sasveicinājos ar Deniju, Džūnu un Mr Bl@ck, kas spēlēja boulingu, un tūdaļ pat gāju prom.
Tas man bija par daudz.

Pasveicināju Valteru.
Daudz sieviešu.

p.s. Nākamgad būšu vien pie SA , lai sasveicinātos.


Es sapratu, ka cilvēki, kuri tev ir svarīgi, atradīs iespēju satikt tevi arī ārpus šādiem svētkiem.

Un vēl tā līst.

"Man ir depresija," smejoties stāstu Ilzei, kura iet man blakus, un klusē. "Un vēl stress. Galvenais, ka to es nezināju, bet ārste - saprata uzreiz."
"Man arī ir depresija."
"Un tev arī ir jātiekas ar psihoterapeitu?"
"Jā."
"Neņem viņus galvā. Ja esi laimīga, neļauj sev skalot smadzenes ar visādiem ārstiem, zālēm un norīkojumiem."

Bet tā ir Ilze. Pirms gandrīz gada viņai mira tēvs; ja ne tas, viņai - cik domāju - pamata depresijai nav. Un, ja ir? Es sajutos tik slikti - es redzu viņas tukšo skatienu, kurš vairs nav tik jautrs un vismaz optimistisks, kā agrāk, vien tagad . Esmu ļauna draudzene. Tāda, kurai ir jāpasaka, lai saprot.
es vairs nevēlos zaudēt savus draugus, kuru man jau tā ir tik maz - tie ir pieci cilvēki, ne vairāk. Es jūtos kā šausmīgs piemērs atteicību problēmām ("Viņas , šie slēptie draudi, ir ar gariem, brūniem matiem un savādu uzvedības manieri, un tās ir mierīgas, tās slēpj savu bīstamo būtību, un NEKAD nepamana, ja kas ir noticis slikti") kaut kādā sūdīgā pusaudžu žurnālā. Bet, nē! Es vienkārši nekad nebiju viņai nekas īpašs, un , principā, viņa man arī ne. Bet nu , pirms pēdējās stundas - vizuālās mākslas - apsēdos viņai blakus un vienkārši apskāvu. Brīdi turējos viņai ap kaklu, kā tāds slīkonis, un čukstēju, ko man darīt, kā es varu palīdzēt. Apkārt bija daudz meiteņu, viņas gan neklausījās, bet es neuzskatīju par vajadzīgu runāt skaļi. Nē. Es vienkārši nespētu. Viņa teica, neko. Bet es tev nopirkšu šokolādi. Tāpat. Labi. Paldies. Tas ir jauki.
Atlaidos no viņas vaļā. Cerēju redzēt sejā smaidu, bet tā nebija necik mainījusies. Viņa šķita vēl skumjāka.
Bet viņa nebija bezemocionāla. Pēc tik ilgiem laikiem.
Visas apkārtējās meitenes smējās. Viena par to, ka Ievai savādi stāv mati, nē, par to smējās praktiski visas, arī pati Ieva. Lāsma, viņa gan klusēja. Es , acīmredzami, pārāk biju pieķērusies un pietuvojusies viņas privātajai draudzenei.
Pierāvu sev klāt ceļus, un aizsedzu seju. Es nezinu, kā rīkoties. Es jūtos tik atbildīga par viņu. Es nedrīkstu ļaut Ilzei kļūt par to manas bērnības lelli. Tas būs tik sāpīgi - es viņu zaudētu. Es, neirolabīlā, sāku raudāt. Ak, PIEDODIET, maitas. To jau neviens , nekad nedrīkst darīt, īpaši, ja runa ir par attiecībām - fuj! Kā tu vari! Bet es vienkārši nevarēju savādāk. Raudāju par visu, kas bija sasāpējies, par viņu, par komentāriem "Kas tad nu, Dana?" itin kā es nekad iepriekš nevienu nebūtu interesējusi, un esmu parādījusies tikai tagad, "Dana, nu pasaki!" "Nē, jūs saraudināsiet viņu vēl vairāk." . Es tā nekaucu. Es vienkārši sēdēju, un klusi šņukstēju.
Tad viņa piespiedās man klāt. Saraudāju viņai rokas, un plecu, un matus.

Un nu ir labi.

Kur viņš ir.?

Viņš nesen iedeva man Hotakainenu. Es viņu apbrīnoju. Grāmatā - nesalocītas lapas. Neviens papīriņš, iemests, lai atcerētos
lappusi. Neviena burzījuma. Lapas stūrīša, nosmērēta ar šokolādi. Nekā.
Kaut ienīstu, kad citi paņem jaunu grāmatu vai kladi, sāk to ar kulakiem spiest uz pusēm, lai varētu kārtīgi apskatīt. Tas ir brutāli, manas grāmatas.. Es viņas mīlu, kad tās izskatās nolietotas, manis nolietotas, ar tējas pilieniem vai ko tādu. Es labprāt redzu, kā lapas pēc gadiem kļūst dzeltenīgas, un varu iedomāties savus sīkos, uzkāpjam uz krēsla, un skatāmies uz tik senajām lietām. Un atrast kādu kalendāra lapiņu. Divdesmit gadus vecu. Ir nu gan, mammu. Jā. Tas bija sen. Cik tev bija gadu. Mazliet vairāk kā tev. Tu gāji skolā. Jā. Man bija interesanta audzinātāja, kura neēda krējumu un piena produktus, jo vienmēr bija uz dietās. Viņa ir ļoti jokaina, ne tā, mamm. Bija gan. Mammu, kas garšīgs mājās. Es sacepšu keksu, ja vēlēsies. Tu man palīdzēsi, un tad mēs kopā ēsdami keksu, apskatīsimies grāmatu. Vai arī skatīsimies tagad. Skatīsimies pēc tam. Es gribu liet pienu miltos. Man patīk tā zļurga. Un tu, mamm, arī man patīc.
Ak, savus bērnus es mīlēšu. ^_^

Un, manas prāta spējas ir tiešām zemu novērtētas.
Prasiet GoldLeader, par pavedienu.
Tiem, kas TIEŠĀM vēlas zināt, kas un kāpēc tur īsti bija and stuff.

Ēdu vīnogas.
Tās ar pakšķi atraujas no kātiņiem, un iekrīt man mutē.
Es nezinu kādēļ, bet es dzirdu Manchester United spēli ar kādu komandu. Es izslēgšu televizoru.

Izslēdzu.

Ir tik patīkami kluss. Es varētu neaiziet uz volejbola treniņu, bet jau vakar apsolīju, ka tur būšu.
Kdievs.

Es vienmēr varu izmantot savu iztēli aizbildinājumu prātošanai.

"Biju pie ārstes."
"Kāpēc. Kas atkal noticis. Ar ko saslimi."
"Ar hronisku atsacīšanos no saviem plāniem, un nespēju kārtīgi izlemt."

Un, ko es darīšu, ja neaiziešu?

1. Es domāšu par viņu. Es neko nedarīšu un gulēšu uz grīdas , vai sēdēšu uz gultas atzveltnes, vai uz galda , vai uz balkona, atspiedīšos pret palodzi tieši tajā vietā, kurā viņš smēķēja.

2. Es izlikšos, ka mācos. Izlikšos pati sev.

3. Tiešām mācīšos. Piemēram, ģeogrāfiju. Jo skolotāja ir sātans. Vai Vēsturi. Jo tas mani interesē, jā. Pirmais pasaules karš, mans konspekts.

"Starptautiskā saspīlējuma pieaugums.

Francija pat pēc Alžīrijas un Tunisijas iekarošanas stiepj rokas pēc Marokas. Vilhelms Kautkurais paziņo, ka frančiem nav nekādu tiesību (priekšrocību, drīzāk) Marokā, un Vācija aizstāv tās neatkarību, un vēlas tirdzniecības brīvību. Šamējie noteikti iekarotu Maroku franču vietā, vai ne.

Spānijā 1906. gadā tiek rīkota Starptautiskā konference, kurā tiek izlemts - visām valstīm = tiesības Marokā.

Franči saka nē, un ieved tur karaspēku. Nu, Marokā.

Vācieši izmanto vietējo cilšu sacelšanos (??), reizē 1911. g . nosūta uz marokas ostu divus kreiserus un lielgaballaivu "Pantera". Visai šaubīgi, Vilhelm.

Tūlīt būs karš ! ^_^ bet. iejaucas Anglija. Vācija tiek spiesta atkāpties un atteikties no pretenzijām. lol.

1908. g. ,pēc jaunturku revolūcijas Turcijā, Austro pasludina, ka pēc berlīnes kongresa okupētā Bosnija un Hercegovina ir tās zemes.

Serbijai tas nepatīk. Serbija gatavojas karam. Tas viņiem patīk, jā, un šis patikšanas pret karu fakts pierādīsies vēl reizes desmit .

Krievija atbalsta Serbiju.

Vācija - Austro.

Taču, pēc krievu - japāņu kara 1905. gadā novājinātā kr. impērija iesaka serbiem piekāpties.

Austroungāri owno gan serbus, gan bosniju un hercegovinu. Jē!

1912. g. grieķi, bulgāri , serbi (atkal.) un melnkalņi ar slepenu krievu atbalstu noslēdz savienību, un sāk karu ar turciju. uzvar sabiedrotie. turki zaudē gandrīz visus balkānu iekarojumus, bet viņiem tur taču bija arī skaistās vīna plantācijas! un mans vecaistēvs!

maķedonijas dalīšana izvēršas galēji nesmuki, izceļas otrais Balkānu karš 1913. gadā. Bulgārija vs. Serbija, melnkalne, grieķija un rumānija. Opā.

Krieviem vēl vairāk neiepatīkas Austro. īpaši nejauki visu sadarīja Serbijas (akdievs.) un Melnkalnes centieni atgūt Adrijas jūras piekrasti (to, kur es biju. aptuveni)

Krievija to dikti atbalsta. Austro grib taisīt Albāniju. Krievija piekāpjas (KĀPĒC KO ATBALSTĪT, LAI PIEKĀPTOS, VISU LAIKU?! KUR PAŠCIEŅA?! KUR GODS?!) un 1912. Albānija parādās uz pasaules kartes. "



Šausmas. Pretīgs konspekts.
Es labāk palasīšu mācību grāmatu, jā, tā man ir, un tā man nav jāpērk.

4. Spēlēšu Šopēna valsi, velns. Vai ko citu. Es nezinu.

5. Dziedāšu, man šodien tomēr ir solfedžo.

6. Ak, jā, esmu ielūgta uz diviem svētkiem, dzimšansdienām, dzeršanām. Meiteņu. Vairs nerakstās.

"Tev ir tik skaista, nostādīta balss," teica meitene, klausoties manu ķēmošanos.
Vispār, tas ir lielisks kompliments. Pateicos.

Un lādēju Norah Jones / jazz. Man tik ļoti iepatikās.

Ū. Pirmoreiz informātikas atjaunotajā kabinetā. ^______^
Jauki monitori, jauka klaviatūra , jauka tā .. kā viņu tur tāfele , kuras virsma ir smuki apzīmējama, bet nepaliek netīra, jūs zināt... infor.. inf.. tā.
Čau.
Viņš uz mani pārāk skatās. Skolotājs.

Rīt.!

Kā ievadvārdus savam sapņu mājokļa aprakstam vēlos teikt , ka vienmēr esmu uzskatījusi - nav svarīgi kur, ir svarīgi ar ko tu esi .

Vecpilsētā. Varbūt, Lovranā. Varbūt, Rovigno. Varbūt, Venēcijā, Parīzē, vai Rīgā. Bet..
Es zinu, ka tas ir mazs dzīvoklītis, ar lamināta vai kārtīgi apstrādāta koka grīdām. Māja nav piegrūzta ar mantām, viss ir pēc iespējas mazāk, vai arī paslēpts no citu un savām acīm iebūvētajos skapjos. Tas ir tā, ka pusdienlaikā, guļot blakus putekļusūcējam uz grīdas, es varu paskatīties, kā pa gaisu pret gaismu lido puteklīši, kā sīkas mušiņas , un kā tie mirdz. Un grīda ir silta. Pat , ja ne ļoti, bet ir. Un es vēlos, lai man būtu neizsīkstošs pūkainu zeķu skaits , varbūt kašmira, jo tās ir mīkstas. Un, pat ja staigātu pa mājām apakšveļā (Ei ! Tas ir mans sapņu mājoklis, tomēr) man būtu silti, un man būtu kājās zeķes, līdz celim.
Ikreiz, kad pieceļos no rīta savā gultā, es no tās izkrītu.
Un, ja tomēr, tad izkāpju ar kreiso kāju. Mājās dominē bēšās un tumšbrūnās, brūnās, šokolādes brūnās, un gaišāk šokolādes brūnās , kā arī 23% šokolādes ar riekstiem krāsā. Logu rāmji ir brūni, to krāsa ir nolupusi. Āra palodzi un sīkā balkoniņa margas rotā kupli ziedu podi, sarkanu ziedu. Margas ir rūsas apstrādātas.
Un, uz mana balkona būtu baloži. Viņi atlidotu noteiktā laikā, no baznīcas torņa , un es viņus barotu. Un tie klusi dūdotu man uz pleca, un sildītu plaukstas.
Ir tā, ka ārpusē cilvēku nav. Nē, ir. Bet viņi ir atšķirami. Melnbalti - kā izbalējušas fotogrāfijas - staigā vienaldzīgie. Tādi, kā es, ir tie, kuri ir man vajadzīgi. Principā, es varu arī atteikties no šīs sistēmas, bet tad mani ir ļoti, ļoti jāsargā. Un, ja ne no citiem, tad no sevis. Īpaši no sevis.
Mana gulta. Plata, divguļamā. Tā nu ir sanācis, ka nekad neesmu gulējusi viena, vienmēr ir bijis kāds izdomāts draugs, dzīvnieks, vēsturisks tēls, kurš ir gulējis man blakus, un stāstījis kaut ko, par sevi, vai par mani. Kā tādos meiteņu pasākumos, naktī, sākas sarunas. Tikpat labi gulta var būt zema, cik augsta. Mani tas neuztrauc, tas uztrauc vienīgi ķermeni, jo es taču katru rītu gāztos no gultas laukā, ne tā. Tādēļ , naktsskapīša manā pusē nebūtu. Ar naktsskapīšiem man ir tā, ka , tiklīdz tas tiek novietots, es tur sabāžu visu, ko tur nevajag bāzt, un koka priekšmets, kas tik jauki nosaukts, kļūst par smagu, pārblīvētu kumodi. Ar zeķēm , bez kurām man naktī, guļot, metas krampji kājās, un ar krūšturiem, un apakšbiksēm.
Bet tur ir jātur Lasāmviela. Tā, kura nekad netiek pabeigta, jo , ja tiks, man pārāk sāpēs.
Un tur ir šokolādes konfektes.
Tur ir viss, ko man noteiktajā brīdī vajag.
Un, kad es paslēpjos skapī, no apkārtējiem cilvēkiem, vai no situācijām, kuras mani ir izsitušas no sliedēm, es atklāju, ka atrodos citā telpā. Nelielā. Tur ir vieta kabineta flīģelim, melnam, ar spožiem , baltiem taustiņiem, un Īsto skaņdarbu uz tā. Ar nesalīmētām lapām. Grāmatiņā. Un tur ir tāds mafijas stila apgaismojums, jo , spēlējot klavieres, es pēc tā nejūtu vajadzību, es bieži spēlēju acīm ciet. Tā var just vairāk, bet negrozos pārāk, tā, lai ir muļķīgi.
Tur ir psihologa kabineta krēsls, kurš man ir izrakstīts, jo man 'ir grūti adaptēties'. Man nav, bet tur ir.
Un man ir padaudz zāļu . Vienai slimībai. Otrai. Trešajai. Un tām visām reizēm par godu, kad vēlos nomirt, man ir telpa ar krēslu un futrālī ieliktu žileti. Problēma ir tajā, ka futrāli var atvērt tikai viens cilvēks, kas neesmu es. Tas ir atkarīgs no šīs personas lēmuma. Es ticu, ka es netikšu pārāk mocīta, un, ja būs pārāk, tad man ļaus. Bet vienmēr ir jātur mani. Un jāliedz. Un jāsargā no muļķībām.
Māja mainās. Tā reizēm ir baismīga, pusnaktī krustveida logu rāmji met uz grīdas garu kapa krustu ēnas, es zinu, tās nav no logiem! Reizēm, nakts ir tumša , bet tvanīga. Es atrauju logus, un balkona durvis, bet ir bezvējš. Apsēžos uz grīdas un domāju. Dzeru kafiju, un smēķēju. Es to vairs nedaru. Bet, jā, pārdomu brīžos, es daru tā, kā nerīkojos citkārt. Bieži vien pārdomu nakts nav nekas cits kā parasta nakts, bez miega, ar vienīgo ieguvumu - mākoņu melno ēnu vērošanu. Bet tas arī ir ieguvums, un vai tad ne liels?
Manā dzīvē, kas ir šajā dzīvoklī, citi neiesaistās. Citiem ir sagudrots cits stāsts, normāla , ikdienišķa dzīve, ar grautiņu un dzerstiņiem, ar izmētātām un sadauzītām pudelēm, un cilvēku bariem. Jā. Man ir grīda, viesistabā, uz kuras tiek dejots, un tiek dzerts. Ar eleganci. Tā ir pudele vīna, vai konjaka. Cigarešu dūmi, un klusums, kas citkārt mijas ar vienkārši priecīgu garastāvokli un jautrām dziesmām, kaut vienai sev, bezmitas pļāpāšanu par neko, un .. viss. Ak, mans ekstravertum, kur tu esi palicis? Bet man ir labi, es aprodu ar savu savādo jauno sevi.

Es gribu ķirškoku pie loga (!) . Lai no mana balkona varētu pasniegties, un saplūkt tumšsarkanās ogas ķiršu pīrāgam. Es nesaku, ka es daudz gatavotu, es to darītu, kad būtu īstais brīdis. Un ietu uz balkona maisīt kopā olas, pienu un miltus. Reizēm kādam nāktos atklāt, ka balkonā stāv uzpūtenis, pilns ar kukainīšiem un mušiņām, un vaicāt, kā tas viss tur nonācis, un es zinu, es zinu, ka teiktu :"Man vajadzēja iedvesmu ēst gatavošanai."
Un es būtu tā, kas kliedz, ja ir piedegušas pankūkas, nevis noskrāpētu tās ar DZELZS (akkungsdievs, nē) dakšu no pannas un vienaldzīgu seju izmestu. Es ar katru savu gājienu kādai neredzamai radībai liktu par sevi domāt kā par jaukāko , neirotiski trauksmaināko un emocionālāko būtni . Vismaz savā dzīvoklī, noteikti. Un, kad es izdaru kaut ko, uz mani nav iespējams dusmoties. Dzīvē , šajā, tā ir. Un es vēlos, lai dzīvoklī arī tā būtu.
Un es varētu pastrādāt savādas lietas, es guļu kā akrobāts, jo vienkāršā pozā aizmigt nespēju. Reizēm es rāpoju pa grīdu, jo tā vēlos, un saberžu sev ceļus. Reizēm es staigāju pa mājām ar aizvērtām acīm, un gudrais zinās, ka mani vajag ievest nāvītes istabā, lai es varētu pēc iespējas mazāk atdauzīties pret asiem stūriem un mēbelēm, jo tur to nav. Un es dažkārt uzvedos kā bērns, bet ne bērnišķīgi. Varbūt es mēģināšu savārīt olas tējkannā. Vai kapāt ar milzīgu nazi konfektes "Vinnijs" ar visiem papīriņiem , mazliet iedzērusi, un sacīt, ka taisos pagatavot saldos salātus, velns viņ zin, vai tādi vispār pastāv. Reāli, es mēģinātu par sevi neredzamajam radīt labāko iespaidu. Bet reizēm es vienkārši aizmigtu uz saklātās gultas, desmitos no rīta, un nogulētu līdz divpadsmitiem, ar galvu uz leju un maniem matiem , kuri aptinušies ap rokām un pleciem, un, šķiet, dzīvo paši savu dzīvi. Man vajag sapratni no savas mājas puses, jo esmu .. citādāka.


Un man nevajag dzegu ar porcelāna eņģeli uz tā. Es pati esmu porcelāna eņģelis.

Pirmo reizi jūtos tik atvieglota. Pēc sporta - akjāmumsnomainījāsskolotājs! unšisteirlielisks - biju nogurusi, un ar iepriekšējo skolotāju tas nebija iespējams. Atklājās, ka man ir lieliska reakcija. ^_^ Tie testi..

"Vai tu graizies?" prasīja mans klasesbiedrs , norādot uz roku.
"Mani graiza mans kaķis, sadists."

nevēlos iet. Šodien - ne. Solfedžo un mūzikas literatūra, specialitātes divas stundas. No sešiem līdz pusdesmitiem . Bet es gribu kliegt :"Nē!" kā vakar. Vienkārši "NĒ!" tam , kas notiek.
NĒ - cilvēkiem. NĒ - paziņām, lielītājiem, apdirsējiem, visiem. NĒ - uzticības personām.
Es gribu darīt to, ko vēlos. Sēdēt istabā, kas nu izskatās šausmīgi - es mēģinu samainīt vietām gultu ar klavierēm, bet klavieres ir tik smagas, un tētis aizmirsa vakar tās aizbīdīt. Visa istaba ir mēslaine. Vienkārši. Noņēmu no sienas , pie kuras tagad atrodas gulta, visu to vājprātu, kas tur atradās iepriekš, sākot ar lakatiem no ēģiptes, beidzot ar ziemassvētku kaklasaitēm , un ķīmijas ieskaites lapām, un kalendāru ar sunīšiem, kuri gan ir ar melno flomasteri pārveidoti par metāla cienītājiem (re kā. pietiek melnu krāsu, un visi kļūst par tumšās kultūras pārstāvjiem.) , un manu - fejas - no stieples veidoto zizli, auduma puķi, izlaiduma fotogrāfijām un rāmīti, kurā direktors, dīvaini smaidīdams, man sniedz atestātu. Visi mani literatūras projekti, kolāžas, VISS. Tiklīdz tas pazuda no sienas, atklājās, ka tā ir vienīgā vieta uz visas istabas sienām, kur kaķis nav skrāpējis savus nagus. Ak , kungs, kaut māja ātrāk tiktu uzcelta. Otro stāvu jau sāk darināt ar ģipškartonu. Bā.
Un uz durvju līstes "Te dzīvo Dana, welcome" , kuru es užšņāpu ar krīta gabalu divpadsmit gadu vecumā .. šis uzraksts joprojām daiļo manu istabas ieeju.
Gribas visu izraut no skapjiem, plauktiem, galdiem un klavieraugšas, samest uz grīdas kaudzē un sadedzināt, tas viss pirms mēneša rūpīgi kārtots un likts, viss ir emocionāli novecojis. Es jūtos kā tādas pensionētas sievietes mājvietā, kur viss tik noguris un miris. Viss ir mainījies, es gribu to redzēt arī savā vidē.

Būs jāaiziet. Satikt Oskaru, Oskaru, Lindu, un vēl tos dažus nejauceņus. Jo tagad man gribas nolīst savā šmucīgajā istabā , skapī un izkaukties. Kā piecgadīgam bērnam. Jā. Bez atbildības.

Bija labāk, kā baidījos.
Pirmkārt, tās divas .. viņas neieradās skolā. Izrādās, ka pārējie maitasgabali man bija tā kā piemirsušies un savajadzējušies, bet tas rīt pāries. Praktiski, tie bija vien mani mūzikas skolas absolventi, labākie cilvēki. Tagad man viņi būs vienaldzīgi vēl uz trim mēnešiem.
Un, jā, abas ievas mani ienīstot un vairs nekad nevēlas redzēt! :D lol.

Ēdamais: kas tas tāds.
Cēlos: piecos.
Braucu: no jelgavas uz līvāniem.
ko darīsi: iešu mājās, un tad braukšu uz otrām mājām, niknošos.
kalorijas: 0.
svars: *nosarkst* sešdesmit.. sešdesmit.. sešdesmit..čet..trīs.. nu.. *kauc* mirstiet, maitas, man ir tas, ko jūs, krutie, savā dzīvē nekad nevēlētos piedzīvot. arī fejām , izrādās, ir pietūkuši vēderi un pms.
drēbes: melnie svārki, jaunā (no way!) melnā jaka, sarkanās sandales ar melnajiem striķiem, kas apsieti ap potītēm.

Dina, Dina, Dina, omg.
Liene, Liene, Liene, omg.
Sestdiena, kuru nokavēšu.
Svētdiena, kuru velnsviņzin ..
"Jūs taču nevarat atstāt mani bez somas," skumji vaicāju , sēžot mašīnā, pa ceļam no lietuvas uz jelgavu.
"Ir tāda interesanta lieta, ka varam gan."
lol. Es smietos, bet kaut kā.. nu. Tas nav . Smieklīgi. Manā situācijā.
Pārstāj līst manos sapņos, es vairs nevēlos mosties, iekodusies spilvenā.
Ksenija ^_^ Tu tur kaut kur esi, ne tā.

Jāiet tīrīt burka un jādara viss pārējais staffs.

Kur tad es īsti biju?

1. Horvātijā. ^_^ I love Lovran! Rovigno, tad vēl Pula, Pulas amfiteātris.
2. Itālijā. Venēcija. ^_^ Ejiet uz poda, Venēcija ir tik skaista. ^^ Un tilti. Un kanāli. Un baloži sv. Marka laukumā. Un dožu pils. Un Tas restorāns, kurā mums par plausktu spagetti un salātiem trijiemn cilvēkiem izspieda astoņdesmit sešus eiro. Un vijolnieki. ^_^
3. Kalni! Adrijas jūra! Vidusjūra!
4. Ungārija. Man nepatikās. Viņi nesajēdz nevien angļu, bet arī vācu valodu. Bijām nošokēti. Budapešta ir ļ. ļ. glīta, bet nekārtīga, kā pārdaugava.
5. Polija. ^_^
6. Slovākija.
7. Lietuva.

Ienīstu skolu. Nevēlos tur rādīties, jo viņi kaut kāpēc ienīst arī mani.

Nenospiediet NEVIENU piena gotiņu vairs, nelieši. :/

Es paņemšu kādu aiz elkoņa un aizvedīšu uz "Gan Bei". Reiz. "Gan Bei" Kauņā bija lielisks. Fantastisks . Un irbulīši. Jums vajadzēja redzēt manu sīko māsīcu, to maitu, kurai es īstenība esmu tante, un kā viņa ar tiem irbulīšiem rīkojās. Fun! Cepta laša sushi bija šausmas, bet es nogaršoju, jo tētis, pēc jautājuma "Dārgs?" (vienmēr pēdējais iemesls, kādēļ ko ēdu) pamāja ar galvu un viltīgi smaidīja. Acīmredzami, tur kaut kas nebija kā vajag , jo tas bija vienīgais sushi veids, kuru mūsējie neapēda (no kādiem četriem veidiem pa četriem gabaliņiem, un laša bija palikuši divi. Es maldījos, domādama, ka kaut kas ir gādīgi ticis atstāts man.) , jo tas garšoja pretīgi. Es gandrīz aizrijos un nomiru, kad avokado vai kāds cits neizceptas zivs gabals man iestrēga mutē .
TAČU, es biju pasūtījusi savu chicken in garlic and chili sauce, un tas bija vnk lielisks. ^_^ Neviens nevarēja apēst kaut gabaliņu, tas bija nežēlīgi ass. Mm. Visjaukākais ir tajā, ka ēdiens netiek servēts katra šķīvī, tas tiek nolikts pa vidu, lai katrs varētu izvēlēties arī no citu pasūtītās maltītes ko sev tīkamu, protams, ja nesit. ( O_O ) Sekojoši , nav jāpasūta daudz un dikti. Jasmīnu tēja! Rrr. Un zaļās tējas saldējums! Un mammas vaniļas/ biezpiena pankūkas! ^_^ Laime.

Es , laikam, vēlos ēst. haha.

čau. gan vēl ko uzmetīšu.

Dina, Dina, Dina, omg.

MĀJĀS! ^_^

Ir tik patīkami auksts rīts. Tik sasodīti rudenīgs.
Tas nozīmē, ka es varēšu ņemt līdzi savu melno mēteli.

Pa televizoru stāsta par Kosmodisku. Nekad neesmu sapratusi , kā plastmasas gabaliņi, ar aukliņām trijās vietās piestiprināti pie muguras, var dot labu efektu.

Izdarīšu to Mārtiņa un Kristapa (īpaši Kristapa) vietā.
Viņi/viņš mani piedzirdīja. Absolūti. Sākumā , tik nevainīgais, preses bārā iedzertais piebalgas alus kauss . Un tad "Tērvetes" , kuru vaļā viņš tik gādīgi rāva ar narvesen šķiltavām un tad ar zobiem. Kad šaubīgi , jau pietiekamā Piebalgas reibumā, paskatījos uz pudeli, man Saurijs teica tā :" Ja izdzersi šo, tu pwnosi anomāliju un lielu kaudzi visu forumiešu un kļūsi half tik vīrišķīga, kā Raine vai Seila."
Iejaucās Kristaps. "Viņa jau tāpat pwno Anomāliju. Julians bija autā jau pēc pusglāzes."
Beigās , pēc manas nežēlīgās čīkstēšanas (ī, cik tizli. ), ka Kristapam būs mani jānes ("Bet tu taču to vēlies, ne tā"), viņi abi iedzēra pāris malkus no pudeles un lika tikt ar to galā.
Tiku.
To, kā aizgājām atpakaļ līdz Preses bāram - neatceros. Zinu vien, ka Saurijs grābstījās ap stabiem un es ik pēc minūtes atkārtoju "Un kur te var atrast labierīcibas, cienītais?".


Lai nu kā. Diena bija `````` awesome. Tā. Paldies tev par to. Es .. es darīšu , ko varēšu, bet nākamnedēļ vēlos tevi satikt. kaut uz stundām trijām.

Līdz iesēdos autobusā, biju šausmās, kā pārdzīvošu braucienu. Praktiski tūdaļ pat atžirgu un sāku runāties ar kādu onkuli, 52 gadus vecu, kurš turpmākajās stundās mēģināja mani pielauzt sarunām par seksu un , lai es iedodu viņam savu telefona numuru. Abos gadījumos viņš saņēma atteikumu. Liku novākt viņa rokas no maniem ceļiem, jo es tomēr grasos precēties , esmu laulājusies. Kristap, tev ir divdesmit divi, tu ej kautkurā kursā, un tev ir dzīvoklis, es iešu divpadsmitajā klasē un vasarā ar tevi precēšos. Brr.
Kā man nepatīk runāt ar cilvēkiem, kas ir līdz pretīgumam loģiski. Viņš man stāstīja, kā padomju savienībā viss bija daudz labāk, kā viņš skaisti dzīvojis un tā, ka cilvēki bijuši jaukāki un iejūtīgāki. Izteicu domu, ka var un vajag priecāties arī par citām norisēm , piemēram, lietu . Mākoni. Krūmiem. Par to tiku smagi nosaukta kā 'jaunības ideāliste' . Oh , well, es esmu. es zinu. Bet savādāk nevaru, jo ESMU tāda radīta. Un tas man ir dots no dzimšanas. Mīlestība pret savādo, iejūtība, iecietība , sapratne un vēlme būt kam jaukam citu dzīvēs. Es zinu tik daudzus , kas ir noguruši dzīvot, un tiem ir vien četrpadsmit, piecpadsmit , sešpadsmit gadu. No šiem cilvēkiem jaušas svēts senums; itin kā viss, ko var piedzīvot, ir piedzīvots , viss , ko var just, ir justs.

Kāpēc cilvēki zaudē mīlestību pret savu dzīvi?

Es nekad nekļūšu īgna un riebīga, tāda, kura domā vien par savu dzīvi, savu likteni. Es turpināšu atstāt vēstules , radot cilvēkiem dienu īpašu. Likt tiem just brīnumu. Bet pašlaik.. esmu nogurusi. Šī emocionālā atdeve prasa daudz, bet atpakaļ netiek nekas. Vien pašas gandarījums. Bet ar to nepietiek. Esmu tik savādi bērnišķīga, un pieauguša reizē. Viņš teica, ka mani dzīves uzskati ir kā divdesmit piecus - trīsdesmit gadus vecai sievietei. Man ir piecpadsmit. Bet es nejūtos mirusi. Patiesību sakot, nekad nebiju domājusi, ka nodzīvošu ilgi. Sešdesmit gadus, varbūt. Ak, kungs, es ceturtdaļu mūža jau esmu nodzīvojusi! Bet tas nekas. Es jūtu piepildījumu savos pavadītajos gados.

Viņš teica, ka esmu māju sieviete. Tā, kas rūpējas par ģimenes pavardu. Am I?

Kristap. Dziesma. Jā.

Sveiciens mīļajai Ditai Dronei, kuru mēs satikām Stacijas laukumā, zīmējam. ^_^

JĀ! Man ir pašai savs, mani nīstošs ēmo bērns - kā jau katram sevi cienošam cilvēkam.
Atlika vien jauki nokomentēt viņas melnbaltās , vannas istabā uzfilmētās bildītes. Precīzāk - vienu.
Un, pateicībā par to, saņēmu jaukumjauku vēstuli.

No: Newienam newajadzīgā Kiti Bērziņa♥ (Sawlīte,peciņa,dūdiņa (ai)
"Srapcitu tu pati esi tizla...!!! "

Jējējē!

Jāizdara vēl kas ļauns, lai viņs būtu PAVISAM nikna.

Tas sāk kļūt smieklīgi, Julian. Domā, par ko raksti un ko, savādāk atkal nāksies kaunpilni slēpt un teikt "Nou, es tā nē."
Šīsdienas prieks par ļaunīgi sarakstītiem vārdiem kompensēsies ar pamatīgu to nožēlu. Tas tā vienmēr ir, kad tu pasaki ko atklāti un visiem.

Un visi ir bļed tik ļoti saprātīgāki, mierīgāki un sakarīgāki par mani.
Un nav trauksmaini. Un nav emocionāli. Un nekad nesabaida cilvēkus.
Un nekad neuzvedas muļķīgi. Un to kurpes paliek tīras pat pēc bradāšanas upes krastā. Un drēbes neburzās. To matus apmirdz nimbi un plecos uzkārti eņģeļu spārni no Maxima celofāna maisiņiem (liec to maisiņu nost ! Viena tāda dēļ galina kokus!) un viņi nekad , NEKAD nav bijuši nenopietni.

NĒ.

Nenopietni IR bijuši, bet nopietnā veidā. Tā, kā sanāk tikai viņiem. Man - nekad.

Gribas sarīkot chainsaw massacre, bet nē. Nevajag. Rrr.

Man nav tīru fakin svārku.

Fakin bļ`` ````` RRRR!

1. Louhi.
2. Nenuil.
3. Hula.
4. GoldLeader.
5. Kaza.
6. Random pok3
7. ē, kas tur vēl ne.

^_^ lol.

Ir viss, lai skatītos "Amēliju".
Tā, tā , tā.
Jāpagaida, kad satumsīs.

Призрачно все в этом мире бушующем.
Есть только миг - за него и держись.
Есть только миг между прошлым и будущим.
Именно он называется жизнь.

Вечный покой сердце вряд ли обрадует.
Вечный покой для седых пирамид
А для звезды, что собралась и падает
Есть только миг - ослепительный миг.

Пусть этот мир вдаль летит сквозь столетия.
Hо не всегда по дороге мне с ним.
Чем дорожу, чем рискую на свете я -
Мигом одним - только мигом одним.

Счастье дано повстречать да беду еще
Есть только миг - за него и держись.
Есть только миг между прошлым и будущим.
Именно он называется жизнь.

I'm so tired, I consider my end.

Skaista dziesma. Christian Death - Romeo's Distress / deathrock.
Esmu nogurusi. Ir smagi. Gribas nokrist kaut kur, paēnā, un pamosties vēlu naktī. Kad mani apskaus auksti neganta vēja brāzma. Vai vispār nekad. *tie, kas nevēlas MMB nāvi, sāk redzami sarosīties. Atšujieties. Vienreiz. Brr. Tiš!*
It's like - "Mmwaah, jā, es esmu laimīga. *žāvas*" Visu laiku. Tikai šodien ne. Man sāp acis, bet es sēžu pie šīs sātana kastes. Man vajag Kristapam kaut ko iegādāties. Bet es nevaru. "Kaut ko" jau nu noteikti ne.
Un vispār. Kristaps. Skatos uz tām polaroīda stila bildēm no tās mājiņas, kurā tevi pārsteidz ar spilgtu gaismu un nofotografē. Savādi. Tik nereāli.
*nopūšas* Esmu pārāk nogurusi, lai justos laimīga.
Jāaiziet, jāuzraksta vēstule uz tām kafijā un tējā izmērcētajām, vecinātajām lapām. Lai kāds justos īpašs.
Paldies tev, Nara.

Un, jā, es zinu, Ksen, ka vēlējies izlasīt šeit kādu daļiņu vakardienā gūtā prieka.
Es nespēju. Something makes me feel half-dead.

Tā, tā, tā. Tikko savāktajā istabā (oh, well, es visu sagrūdu noteiktās skapja vietās, bet kuš) mans dārgais runcis, bēgot no putekļsūcēja , nogāza visas grāmatas un suvenīrus, kas stāvēja plauktā.
Neesmu nikna.
Esmu izmisusi.

Nākamreiz viņa solījās nolikt klausuli, ja saņems zvanu pusdivpadsmitos, īpaši, ja tu teiksi :"Vai, piedodiet, vairs nekad." lol.

Es ceru, ka tu neaizgulējies. Tas patiešām bija ilgi.
Un, jā. Mēs neprotam failot testos, tad varbūt jāatzīst, ka esam perfekti un ideāli. Katrs par sevi un kopā, deviņu punktu intelektuāli.


61 punkta lieliskā mājsaimniece, jo pie vainas neizdarībai ir visi pārējie, ne es . XD

Četrdesmit norunātas minūtes.
Un es domāju, ka piecpadsmit.

Labākā seksuālās audzināšanas stunda EVER.
lol.

Bloody hell.
"Un nu tu esi pazaudējusi telefonu! Padomāsim. Vienu salauzi, otru visu laiku turēji izslēgtu, bet trešo - pazaudēji?! Un KURPES! Visu laiku aizmirsti pie Lindas KURPES!"
Oh , well. Tas otrais telefons visu laiku bija izslēgts, jo tas maita bez lādētāja spēja izvilkt vien divas stundas.
Es netieku uz Berlīni un Parīzi.
Un man, kaut kādēļ, ir visai vienalga.
Adriju es vismaz redzēšu..

Someone to save me from my old ways .
So you came.

Tas bija vienkārši vājprāts. Melnā komēdija "Sameklē līķi" vai kas tamlīdzīgi jautrs. Pusstundu braukājām šurpu turpu pa vienu nelaimīgu zemes ceļu kaut kā centrā, pamatīgi šaubīgā vietā, līdz visbeidzot atradām Līvbērzes kapus un sākās bēru ceremonija. Nav ko teikt. Visi raudāja; es smaidīju. Šausminoša sajūta, bet viena laba lieta - to visu var norakstīt uz 'satraukuma radītu histēriju' vai 'šoku'. Nē. Man ir mainījušies uzskati. Lūdzu piedošanu tam cilvēkam, kuru iedomājos nelaiķa vietā, kapellā (es labošos. Es JAU labojos) un domāju, ko darītu, ko domātu, ja šis cilvēks būtu tuvs un tā. Vai es raudātu. Sekojoši, izvadīšana kapličā likās tīri interesanta. Atklāju, ka lieliski atceros gan tēvreizi gan to lūgšanu par Jaunavu Mariju, kaut baznīcā neesmu rādījusies kopš trešās klases ziemassvētku rīta, kad mēs - krutās "Laimiņas" - dziedājām blakus ērģelēm.
Esmu dīvains cilvēks. Bēru mielasts gan bija aizraujošs. Patika viena veca, veca onkulīša runa . "Cilvēks ir kā puķe. Un liktenis ir kā tās smukās meitiņas, kas skrien uz pļavu savākt ziedus , kurus uzlikt uz galda, viesistabā. Un kuram gan gribētos kaut kādas nesmukas? A? Paņem tās labākās! Nu i viss!".
Mūsu ģimene izskatījās kā itāļu mafija. Visi melnā. pietam vēl, tētis - kurš pēc izskata ir drīzāk spānis/itālis, nevis latvietis- ar melnajām saulesbrillēm. Haha.

jauka diena.
nudien nav bēdīga.

Es šaubījos, domādama, ka Julians ir vienkārši nesaprasts un kaut kur dziļi sirdī uzskatot, ka viņš ir mīļš mazs puisītis.
Fuck this.
Tas cirvis ir vienkārši galīgi .. absolūti.. ak, man nav vārdu. :(

Julian, kad tu reiz izaugsi?

Eju galināt nost levela pretiniekus, iztēlojoties, ka tie ir mazi, melni puisīši.

*grauž piparkūkas ar sviestu* *uzdzer zaļo tēju*

Mirsti, Julian. *raud*

Ceturtdiena.
Hmm. Bet savādāk jau var arī nomirt.

Es laikam kādam pustrijos no rīta piezvanīšu.. ^_^
Vai tūlīt pat.

Brr. Negribas traucēt , jo es esmu tik dikti pieklājīga un vispār.

Children of Bodom ir visai.. vāja?
Tāpēc uzslēdzu The CNK - Get a gun shoot at someone.
Nudien, The CNK ir tas, kas man patīk. Skaistums.

Būtu jāsāk skaitīt tie interesantie komplimenti.

Ak, kungs.

Ak, kungs, paldies dievam.
Es šausmīgi nobijos, ka Walkire ieraksts ir par mani, un es pat ..
pie velna.

Jā, kas tev vajadzīgs?

*nožāvājas*
Lieliskākais rīts pēdējā pusgadā.
Astoņos no rīta , kad vecāki jau bija augšā pametu savu izcili jauko vietu uz grīdas, viesistabā, kur man bija ierādīta guļvieta (lol - bet blakus kaķim. Mēs tagad esam tāāādi draugi,vnk omg.), pārvēlos uz viņu guļamistabu. Ar švammei līdzīgiem matiem un jaukumjauku lauvas pidžammu (haha!man tīri patīk tādas tizlas lietiņas) un saules apžilbinātām acīm atrāvu vaļā durvis un nākamajā mirklī attapos jau uz tas sasodīti lieliskās, platās gultas. Vēsi palagi. Vēsi spilveni. Vēsa sega. Un, cauri aizvērtajiem, tumšajiem aizkariem no pavērtā loga pūta vēss (mans mīļākais siltums!:D) vējiņš.

Ajajai. Lieliska sajūta. *nokrīt un aizmieg*

Ir pusdeviņi. Pšš, tik trakoti agri. *nožāvājas*
Jāuzskata tā meitene, spogulī. Negribas taču, lai visi kliedzot skrien no viņas prom. Ne tā.

Tas bija lieliski. Vienkaarshi fantastiski.
Man paluudza salasiit maisinju cukurinju (taa ir aabolu shkirne, origo beern!) . Izmetos aaraa no aukstaas maajas un saakumaa uzmaniigi, bet peec tam lienot visaas dobees,mekleeju apaljos saartvaidzhus.
Satiku:
1. putninju ar glupu izteiksmi
2. kukainiiti
3. garumgaru slieku, kura kusteejaas kaa akordeons. Es vinju nosaucu par , ee, nu labi. Es tachu maacos buut jauka. Es vinju nosaucu par ..Alfonu. Vinja liida man apkaart un mani peetiija (goda vaards!) , savukaart es peetiiju vinjas kraasainaas iekshas un sapratu, ka vinjas subkultuura ir hipijs.
Taa bija gluma, nee, sausa, un tas mani paarsteidza. Es tik sen nebiju kontakteejusies ar sliekaam un shis Alfons (kaut laikam tomeer Kaarlis; TAADELJ vinja uz mani bija tik nikna! es nepareizi identificeeju taas vaardu!) radiija siltu juutu un beerniibas atminju uzpluudu par citiem draugiem, kuri man ir bijushi. Vislabaak gan es atminos to psshh psshh ar astonjaam kaajaam - zirnekli - kursh iemaajoja muusu labieriiciibu telpas stuurii un es ar vinju komuniceeju katru miilju briidi (taadeel mamma uztraucaas, ka man ir slikti°),bet es nespeeju atziities, ka mans draugs ir zirneklis Maaris. Ja taa padomaa, beerniibaa man nebija draugu. Bet es vienmeer atradu kaadu, par ko ruupeeties. Taas bija lelles, parasti nepilna komplekta ( taam nebija vai nu kaajas, vai nu rokas, vai pat galvas) ,bet , ja tomeer aareeji taam viss bija labi, tad es taam izdomaaju kaadu kompleksu , fobiju vai gariigu slimiibu. Man nekad nepatika parastaas lelles ar lieliskiem matiem un perfektiem smaidiem , es taam ar flomaasteriem iekraasoju luupas un acis citaa kraasaa.
Vismiiljaakaa lelle man bija Monika/Rebeka, nu vairs neatceros, kaads tai iisti bija vaards, ja tai taads vispaar tika dots. Tai bija bruuni, kupli mati, patalogiski pinkaini, ar flomaasteru paarveidotas, violetas acis un koshi sarkanas luupas ierasto gaishi rozaa vietaa. Tai...tai nebija kaajas. kaa invaliidei es vinjai pieshkiiru vietu savaa gultaa, meistaroju labaakaas dreebes un skaistaakaas frizuuras, bet vinja vienalga shkita skumja. Es meeginaaju to iepriecinaat, izveidojot kafejniicu ar smuku oficiantu (nu,man vinjsh nepatika, bet muusu gaumes tomeer nevareeja buut vienaadas) , betvinja neprata kontakteeties ar citiem, un taadeelj atsaciijaas no katra piedaavaajuma iepaziities, vai kur aiziet. Man bija tik nepatiikama sajuuta un shausminoshas aizdomas, ka vinjai dziive ir apnikusi un ka viss vinjai jau ir redzeets un justs. Es baidiijos, ka vinja nomirs savas vienaldziibas deelj. Man saapeeja taa, kaa vel nekad. Un reiz tas notika.
Es vinju atradu, meetaajamies uz griidas. Kaaja un rokas bezspeekaa atgaaztas un acis shkjita luukojamies kaut kur, augshup. Vinja bija mirusi. Es nebiju speejiiga to glaabt. Panjeemusi melnu draaninju, kuraa ieviistiit nelaikji, es devos uz smilshkasti un to izdariiju. Es vinju apraku oranżhajaa zemes segaa.
"No zemes tu esi naakusi
Un par zemi tu paliksi," nodomaaju . Briidi pastaaveejusi pie aizraktaas kapavietas, nopuutos un aizgaaju.

Man nav, ko teikt, es zinu vien to, kaa man pashlaik truukst. Smagi.

Jā, tas ir noticis. (!!)
Es atklāju, ka galveno cibas lapu (ieklausieties šajā idiotismā) var pascrollot lejup.
lol.

Simpsoni bija fantastiski, kā vienmēr. Nudien. Ik pa brīdim zālē cilvēki sāka aplaudēt (?! applaudēt? ap.laudot?) un bija patīkami, ka neviens nesmējās par prastiem jokiem. Mjā.

Adē, mēs tiksimies, noteikti, noteikti. Tikai nepazūdi.
Viss ko tu saki vienmēr piepildās, un tādēļ man palika mazliet bail par to, ko tu pēdējās sms man teici. Ja ne tagad, tad pavisam drīz.

Bail.

Tsk.
Man ir baltmaize ar šokolādes krēmu! Dzīvei ir jēga! *woot*

p.s. What kind of fuckery are we?

Patīkams miers, nudien.
Loku to jaukumjauko reklāmpastkarti.
Prātoju.

"Hence, when able to attack,we must seem unable; when using our forces, we must seem inactive; when we are near, we must make the enemy believe we are far away; when far away, we must make him believe we are near."

Pārāk daudz ēdamā. Šķīvis gandrīz pilns.

"cilvēki nevis paši vērtē sevi, bet mēs vērtējam cilvēkus; tieši tāpēc visas atkarības ir tikai mūsu vērtējuma rezultāts. Tātad, mēs pašas to izdomājam. Es tikai nevaru saprast vienu: tas ir labi vai slikti? Ja vispār tāda paradība var būt izteikti labā vai sliktā." adenaide

Jau pagājis vairāk kā pusgads, un es vēlos izpildīt Dantes Inferno testu. ^^

Tātad - Dante Inferno - Impurity, Sin and Damnation.

Purgatory Repenting Believers Very Low
Level 1 - Limbo Virtuous Non-Believers Very Low
Level 2 Lustful High
Level 3 Gluttonous Moderate
Level 4 Prodigal and Avaricious Extreme
Level 5 Wrathful and Gloomy Extreme
Level 6 - The City of Dis Heretics Moderate
Level 7 Violent High
Level 8- the Malebolge Fraudulent, Malicious, Panderers Very High
Level 9 - Cocytus Treacherous Moderate

jā. Jā, jā, jā.
Hell.

ignore.

Tā. Padomāsim. Kas šodien notika?

.1 Es satiku Adē
.2 Mēs runājām
.3 Mēs daudz runājām
.4 Šoreiz klaigājām nevien "black Metal ist Krieg" , bet arī "Deutschland uber alles" .
.3 Bijām Čili picā. Divreiz!
.4 Bijām interneta kafejnīcā 'planēta', baidoties, ka satiksim bondaru O_O bet.. ^^ viss sanāca drusku, drusku savādāk.. kuš!
.5 Es pasūtīju visus jaunos ticības un sevis meklējumu fanātiķus, savai māsai un vecākiem sakot :"Es neiešu svētceļojumā. Mans La Veja virziena sātanisma sensei piedāvāja to, ko neviena cita ticība man nekad nepiedāvās. Es dabūšu cepumus"
Skaidrs, ka viņu izteiksme bija drusku, drusku neapmierināta par šiem naivajiem izteikumiem. Es vienmēr visvairāk tieku sodīta, kad neesmu domājusi ko nopietni un tādēļ mani neizprot. Bet. Pie visa pierod.

Vakar man likās, ka ir jauki, ja man zvana.
Šodien, precīzāk - deviņos no rīta - kad viņš mani iztraucēja uz divdesmit minūtēm no svarīgā sapņošanas procesa, es biju tik nikna, TIK nikna, ka izlikos, ka tūlīt aizmigšu.
Tad, kad neatbildēju jau kādas minūtes trīs, viņš saprata manu mājienu un taktiski vaicāja, vai esmu aizmigusi, uz ko tūdaļ priecīgi atsaucos ar "Jā!".

Man spieda kaklā kaut kas nepateikts. Kopš vakardienas. Biju tik laimīga, kad atcerējos par tikšanos ar Adē pēcpusdienā, tas bija labākais ko spēju vēlēties. Bija jautri skatīties uz cilvēku sejas izteiksmēm mums apkārt, kad runājām par nacionālsociālismu; šo romantiskāko no režīmiem. ^^ Estētiski skaistāko. Uzzināju tik daudz no Adē, un saku paldies. Tās bija noderīgas zināšanas. Cik savādi ir ar viņu kopā. Parasti ar citiem cilvēkiem es nespēju pavadīt daudz laika kopā - triju stundu laikā es jau jūtos tik nogurusi un vārga, ka nevaru turpināt sarunas. Cilvēki atņem man spēkus , jo - labi vai slikti - esmu ļoti trauksmaina un emocionāla. Tas ir garīgi grūti.
Ar Adē stundas pagāja kā minūtes. Tikāmies pustrijos un pusvienpadsmitos atvadījāmies uz perona - es tiešām nevēlējos doties atpakaļ uz Jelgavu.
Mēs tiešām esam tik ļoti līdzīgas.
Kad sarakstīju intereses user profile lapā, es pārsteigta atklāju, ka tavas ir praktiski tādas pašas. Jūtos muļķīgi, itin kā būtu nošpikojusi tavus uzskatus kā mājasdarbus algebrā.
Paldies par kulonu. Atkārtots paldies.

Par to nepateikto. Es sapratu. Man nevajag nevienu. Man ir labi būt vienai. Tagad un te , es jūtos lieliski. Esmu pašpietiekama. OH, HELL.
Es negribu, vienkārši negribu tagad satikt to Ēvaldu vai Lāci, kā viņš sevi sauc. Man.. man viņš nav vajadzīgs. Es neredzu tam jēgu.
Tā ir tizla sajūta.

Tas ir tas, ko es varu pateikt visiem. Taču to, kādēļ man ir slikti, es pataupīšu privātam postam.

Tas ir pārāk neestētiski.. šie testi.

You Are 26 Years Old

20-29: You are a twentysomething at heart. You feel excited about what's to come... love, work, and new experiences.