Kā ievadvārdus savam sapņu mājokļa aprakstam vēlos teikt , ka vienmēr esmu uzskatījusi - nav svarīgi kur, ir svarīgi ar ko tu esi .

Vecpilsētā. Varbūt, Lovranā. Varbūt, Rovigno. Varbūt, Venēcijā, Parīzē, vai Rīgā. Bet..
Es zinu, ka tas ir mazs dzīvoklītis, ar lamināta vai kārtīgi apstrādāta koka grīdām. Māja nav piegrūzta ar mantām, viss ir pēc iespējas mazāk, vai arī paslēpts no citu un savām acīm iebūvētajos skapjos. Tas ir tā, ka pusdienlaikā, guļot blakus putekļusūcējam uz grīdas, es varu paskatīties, kā pa gaisu pret gaismu lido puteklīši, kā sīkas mušiņas , un kā tie mirdz. Un grīda ir silta. Pat , ja ne ļoti, bet ir. Un es vēlos, lai man būtu neizsīkstošs pūkainu zeķu skaits , varbūt kašmira, jo tās ir mīkstas. Un, pat ja staigātu pa mājām apakšveļā (Ei ! Tas ir mans sapņu mājoklis, tomēr) man būtu silti, un man būtu kājās zeķes, līdz celim.
Ikreiz, kad pieceļos no rīta savā gultā, es no tās izkrītu.
Un, ja tomēr, tad izkāpju ar kreiso kāju. Mājās dominē bēšās un tumšbrūnās, brūnās, šokolādes brūnās, un gaišāk šokolādes brūnās , kā arī 23% šokolādes ar riekstiem krāsā. Logu rāmji ir brūni, to krāsa ir nolupusi. Āra palodzi un sīkā balkoniņa margas rotā kupli ziedu podi, sarkanu ziedu. Margas ir rūsas apstrādātas.
Un, uz mana balkona būtu baloži. Viņi atlidotu noteiktā laikā, no baznīcas torņa , un es viņus barotu. Un tie klusi dūdotu man uz pleca, un sildītu plaukstas.
Ir tā, ka ārpusē cilvēku nav. Nē, ir. Bet viņi ir atšķirami. Melnbalti - kā izbalējušas fotogrāfijas - staigā vienaldzīgie. Tādi, kā es, ir tie, kuri ir man vajadzīgi. Principā, es varu arī atteikties no šīs sistēmas, bet tad mani ir ļoti, ļoti jāsargā. Un, ja ne no citiem, tad no sevis. Īpaši no sevis.
Mana gulta. Plata, divguļamā. Tā nu ir sanācis, ka nekad neesmu gulējusi viena, vienmēr ir bijis kāds izdomāts draugs, dzīvnieks, vēsturisks tēls, kurš ir gulējis man blakus, un stāstījis kaut ko, par sevi, vai par mani. Kā tādos meiteņu pasākumos, naktī, sākas sarunas. Tikpat labi gulta var būt zema, cik augsta. Mani tas neuztrauc, tas uztrauc vienīgi ķermeni, jo es taču katru rītu gāztos no gultas laukā, ne tā. Tādēļ , naktsskapīša manā pusē nebūtu. Ar naktsskapīšiem man ir tā, ka , tiklīdz tas tiek novietots, es tur sabāžu visu, ko tur nevajag bāzt, un koka priekšmets, kas tik jauki nosaukts, kļūst par smagu, pārblīvētu kumodi. Ar zeķēm , bez kurām man naktī, guļot, metas krampji kājās, un ar krūšturiem, un apakšbiksēm.
Bet tur ir jātur Lasāmviela. Tā, kura nekad netiek pabeigta, jo , ja tiks, man pārāk sāpēs.
Un tur ir šokolādes konfektes.
Tur ir viss, ko man noteiktajā brīdī vajag.
Un, kad es paslēpjos skapī, no apkārtējiem cilvēkiem, vai no situācijām, kuras mani ir izsitušas no sliedēm, es atklāju, ka atrodos citā telpā. Nelielā. Tur ir vieta kabineta flīģelim, melnam, ar spožiem , baltiem taustiņiem, un Īsto skaņdarbu uz tā. Ar nesalīmētām lapām. Grāmatiņā. Un tur ir tāds mafijas stila apgaismojums, jo , spēlējot klavieres, es pēc tā nejūtu vajadzību, es bieži spēlēju acīm ciet. Tā var just vairāk, bet negrozos pārāk, tā, lai ir muļķīgi.
Tur ir psihologa kabineta krēsls, kurš man ir izrakstīts, jo man 'ir grūti adaptēties'. Man nav, bet tur ir.
Un man ir padaudz zāļu . Vienai slimībai. Otrai. Trešajai. Un tām visām reizēm par godu, kad vēlos nomirt, man ir telpa ar krēslu un futrālī ieliktu žileti. Problēma ir tajā, ka futrāli var atvērt tikai viens cilvēks, kas neesmu es. Tas ir atkarīgs no šīs personas lēmuma. Es ticu, ka es netikšu pārāk mocīta, un, ja būs pārāk, tad man ļaus. Bet vienmēr ir jātur mani. Un jāliedz. Un jāsargā no muļķībām.
Māja mainās. Tā reizēm ir baismīga, pusnaktī krustveida logu rāmji met uz grīdas garu kapa krustu ēnas, es zinu, tās nav no logiem! Reizēm, nakts ir tumša , bet tvanīga. Es atrauju logus, un balkona durvis, bet ir bezvējš. Apsēžos uz grīdas un domāju. Dzeru kafiju, un smēķēju. Es to vairs nedaru. Bet, jā, pārdomu brīžos, es daru tā, kā nerīkojos citkārt. Bieži vien pārdomu nakts nav nekas cits kā parasta nakts, bez miega, ar vienīgo ieguvumu - mākoņu melno ēnu vērošanu. Bet tas arī ir ieguvums, un vai tad ne liels?
Manā dzīvē, kas ir šajā dzīvoklī, citi neiesaistās. Citiem ir sagudrots cits stāsts, normāla , ikdienišķa dzīve, ar grautiņu un dzerstiņiem, ar izmētātām un sadauzītām pudelēm, un cilvēku bariem. Jā. Man ir grīda, viesistabā, uz kuras tiek dejots, un tiek dzerts. Ar eleganci. Tā ir pudele vīna, vai konjaka. Cigarešu dūmi, un klusums, kas citkārt mijas ar vienkārši priecīgu garastāvokli un jautrām dziesmām, kaut vienai sev, bezmitas pļāpāšanu par neko, un .. viss. Ak, mans ekstravertum, kur tu esi palicis? Bet man ir labi, es aprodu ar savu savādo jauno sevi.

Es gribu ķirškoku pie loga (!) . Lai no mana balkona varētu pasniegties, un saplūkt tumšsarkanās ogas ķiršu pīrāgam. Es nesaku, ka es daudz gatavotu, es to darītu, kad būtu īstais brīdis. Un ietu uz balkona maisīt kopā olas, pienu un miltus. Reizēm kādam nāktos atklāt, ka balkonā stāv uzpūtenis, pilns ar kukainīšiem un mušiņām, un vaicāt, kā tas viss tur nonācis, un es zinu, es zinu, ka teiktu :"Man vajadzēja iedvesmu ēst gatavošanai."
Un es būtu tā, kas kliedz, ja ir piedegušas pankūkas, nevis noskrāpētu tās ar DZELZS (akkungsdievs, nē) dakšu no pannas un vienaldzīgu seju izmestu. Es ar katru savu gājienu kādai neredzamai radībai liktu par sevi domāt kā par jaukāko , neirotiski trauksmaināko un emocionālāko būtni . Vismaz savā dzīvoklī, noteikti. Un, kad es izdaru kaut ko, uz mani nav iespējams dusmoties. Dzīvē , šajā, tā ir. Un es vēlos, lai dzīvoklī arī tā būtu.
Un es varētu pastrādāt savādas lietas, es guļu kā akrobāts, jo vienkāršā pozā aizmigt nespēju. Reizēm es rāpoju pa grīdu, jo tā vēlos, un saberžu sev ceļus. Reizēm es staigāju pa mājām ar aizvērtām acīm, un gudrais zinās, ka mani vajag ievest nāvītes istabā, lai es varētu pēc iespējas mazāk atdauzīties pret asiem stūriem un mēbelēm, jo tur to nav. Un es dažkārt uzvedos kā bērns, bet ne bērnišķīgi. Varbūt es mēģināšu savārīt olas tējkannā. Vai kapāt ar milzīgu nazi konfektes "Vinnijs" ar visiem papīriņiem , mazliet iedzērusi, un sacīt, ka taisos pagatavot saldos salātus, velns viņ zin, vai tādi vispār pastāv. Reāli, es mēģinātu par sevi neredzamajam radīt labāko iespaidu. Bet reizēm es vienkārši aizmigtu uz saklātās gultas, desmitos no rīta, un nogulētu līdz divpadsmitiem, ar galvu uz leju un maniem matiem , kuri aptinušies ap rokām un pleciem, un, šķiet, dzīvo paši savu dzīvi. Man vajag sapratni no savas mājas puses, jo esmu .. citādāka.


Un man nevajag dzegu ar porcelāna eņģeli uz tā. Es pati esmu porcelāna eņģelis.