Ksenij, kbkn nobruka atkal.
Lūk,
KMFDM - Ready To blow
http://yy.lv/upload/index.php?ACT=4&f=81747&ext=MP3

Vakarā būs vēl, ceru, ka kbkn atdzīvosies. Rr.

Mirsti.
MIRSTI.


Vai, nonāku pretrunās pati ar sevi! Bet tas nemaina faktu, ka ļaut tev dzīvot nebūtu godīgi.

Jā. Es jūtos ļotļotļot labi.
Tikai nesačakarējiet, mm?

Kī-kī.

 Veikali ir elle. Milzīgās, sterili baltās telpas ar augstajiem, nekādi neaizsniedzamajiem griestiem, daudzām neparastām durvīm ar uzrakstiem "Ieeja aizliegta", bultiņām, lampiņām, neskaitāmajiem tērauda konstrukciju plauktiem, kuros glabājas liels daudzums pilnīgi vienādu pēc izskata preču, tas viss mani rada paranoisku nedaudz. Īpaši pēc tā, kad es, kārtējo reizi, Jelgavas Maxima veikalā piegāju pie zivīm akvārijā, un lietišķi vaicāju, vai tām ir savs kvadrātdecimetrs, jo tādu likumu pieņēma kaut kurā tur gadā. Tad viena no zivīm uzpeldēja augšup, gandrīz pārvēlās pāri akvārija malai un mani kārtīgi apšļakstīja. ^_^
Veikalos rodas daudzas filoZofiskas pārdomas par sabiedrību, jo šeit - vietā, kur tiek iegūts ēdiens un izdzīvošanai nepieciešamākās lietas (salātu karotes, siltā apakšveļa, piemēram), var samanīt cilvēku slēptāko būtību. Mēs visi esam redzējuši tantes, ar saviem vīriem, kuras viņus izmanto kā rateļus, produktu stiepšanai uz kasi. Un esam redzējuši arī nervozos tipus pie kases aparātiem, kuri trīcošām rokām ņem naudu/kliedz, ka karte IR derīga, sasodīts! Lai tur vai kā, šīs izdarības netraucē man, es tās vienkārši no malas vēroju un vērtēju. Taču ja ir kaut kas, kas man riebj, tad tas ir Tērvetes alus iztrūkums plauktos, vai, piedodiet - vīriešu uzbāzīgums, sieviešu nekaunība un mazo emomeitenīšu(puisīšu?) pārsvars normāliem cilvēkiem šajās sabiedrības iestādēs.
 Vīriešu uzbāzība izpaužas tajā, ka man reiz nācās bēgt uz ģērbtuvēm no kaut kāda egomāna, kurš uzskatīja, ka ir tik neatvairāms, ka var man sieties klāt pat pēc atkārtotiem "Lieciet mani mierā!". Es diemžēl neprotu virtuozi izmantot trīsstāvīgos vārdus. Tad, kad domāju - paldies Dievam, prom viņš ir, es - jā - maldījos. Tagad zināšu, ka vislabāk var paslēpties grāmatu nodaļā, aiz otrādi apgriezta žurnāla "Ieva" vākiem, ik pa brīdim mainot atrašanās vietu.
"Ģevuška, ja tam stojala!" "Oj, slava bogu, vi zdesj!" Melu pilnas frāzes, kuras ir krievu tantiņu labākais psiholoģisko ieroču arsenāls. Es pat iemācījos bez akcenta atmest "Ja po russki ņepoņimaju" , kaut tā nav. Bet, ja kaut kas ir riebīgi, tad tās ir metru piecdesmit garās, apaļās meitenītes, kuras izvelk no plaukta 4. izmēra zeķes, melnā krāsā, lai padauzīgi saģērbtos un ietu uz diskotēku. Ceturto izmēru!
Emomeitenīši ir lielākais ļaunums. Īpaši tās, ar rozā lociņiem matos. Viņas šļūkā no viena veikala gala līdz otram, nēsājot rokās baltus rotaļlācīšus, līdz sajēdz, ka čupačupsi ir pie kases, tad aiziet līdz kasei, stāv, atbalstījušās uz vienas kājas un runā; runā par visu, par ko viņas interesējas. Tādā veidā es uzzinu, kas ir Gvena, es uzzinu, ka bija MTV EMA, es uzzinu, ka TH bija kaut kādas nominācijas ieguvēji, un ka blondajai visa istaba ir nolīmēta ar Bila plakātiem.
Protams, pēc šādas smadzeņu skalošanas, es tūdaļ metos uz aptieku - pērku kalcija glukonāta desmitpaku un ļauju aukstajam āra vējam atvēsināt manu sakarsušo galvu, kuru nu jau moka nevis jautājums par to, kādam ismam es sevi pieskaitītu, bet "Vai tiešām mēs paši izveidojām šādu sabiedrību?" un skatos tumšajās debesīs, graužot mazās, baltās tabletītes.

"Jā, jā, ļoti slims. Nu paskaties, vēl kust, tad jau var aiziet uz veikalu, nē? Tu pārāk daudz ņerksti. Ja jau tu uz māju taisies, tad nopērc kaut kādus augļus, Juri!"
"Kādus augļus. Kādus augļus? Tomāti, kaut kādas vecas vīnogas, ķīnas kāposti, tas taču viss ir! Ko vēl!"
māte pavērš pret tēvu televizora pulti un izliekas izslēdzam viņam skaņu.
tēvs iziet no istabas.

viņas sejā parādās uzvaroša izteiksme.

Pēc mirkļa atveras durvis, ienāk tēvs , apsēžas uz ceļiem mātes priekšā un ieliek galvu viņas klēpī un lūdz piedošanu.

* *

"Skaties, maksi, kāda balta kaķene!"
"Ja tu viņu nebūtu toreiz aizvedusi pie veterinārārsta, tad viņš, varbūt, interesētos."


* *

"Viss, es braucu uz Pleskavu!"
"Brauc!"
"Nu kā tu vari būt tik neiejūtīga!"

Man tas riebās.
Sieviete zem piecdesmit, kuplās miesās, ar rozā zābaciņiem un tajos ievilktām džinsām, un pusmētelītis, rozā, kas centās piesegt pie seriāliem tūkstošreiž ēstās šokolādes tāfelītes. Gaišblondie mati, mazo sīksunīšu izteiksme, vienmēr saraukusi sīko degunteli, un ar acu zīmuli, melnu, uzkrāsotas divas arkas virs acīm, jebšu, uzacis.
Pie rokas maisiņš "Calvin Mein" un bēša "Donati" soma.

Rrr. Tas jau nekas.
Vienīgi.

Tā izteiksme, nolūkojoties katrā garāmejošajā sievietē.
Tas naids un riebums .

#

"Viņi nav pelnījuši dzīvot"
"Viņa nav pelnījusi dzīvi"
"Viņiem būtu jānomirst"
"Visiem būtu jānomirst"

Vai mēs paši, bez citu gādīgās palīdzības (šeit: miršanas), nevaram tikt galā ar problēmām?

Es."Ābolu kādam?"
Tēvs, viesistabā."Jā, man, Dana. Tu varētu to arī nomazgāt."
Māte, uz dīvāna blakus tēvam."Nē, nevajag, nevajag viņa dēļ pārpūlēties."
Smiekli.
Klusums. Mazgāju ābolus.
Tēvs."Liene, nekod man!"
Māte."Kuš, kuš, meita mājās. Nestaipi rokas."


Pat sēžot blakus, viesistabā, viņi nepārstāj.
"Nekod tik stipri."
Rr.

Ejiet uz savu istabu.

Dabūju puvušu ābolu.
Sasodītais Elvi.

Paņēmu rokās savu jauko 13/14 gadu dienasgrāmatu, meklējot tur kaut kādas saprāta iezīmes.
Lūk. Tas lieliskais O. Vācieša dzejolis, "Raganas dziesmas".

I

Tara-ta, tara-ta,
tara-ta ta
tass
Karā-ta, karā-ta
karā-ta
vas ^^

Šis gan ir aizraujoši, 8.augusts.
"Jebkurš ir iemācījies šo spēli, kas balstīta uz bailēm no vientulības un vainas sajūtu."
#

Šodien man zvanīja Žuljens. Es prāta aptumsumā uzrakstīju viņam īsziņu, ar apakšēju domu "Atdod naudu", un tad nu viņš mani sazvanīja. Dīvaini jautājumi.
"Labdiēēēn?"
"Labdien, Julian.!"
"Ēēmm.. kas zvaana?"
"Tu, nelieti! Tu teici, ka ierakstīji manu numuru tālruņa katalogā."
"Mmm.. kas.?"
"Dana."
"Dana.?!"
"Nuja. Vai tu nepriecājies?"
"Nu, esmu šokēts. Ak, tagad saprotu, kas tas par kodu bija , 4.87"
"Lieliski. Attā."
"Vispār, man ir ļoti labs garastāvoklis šorīt, tīri vai varētu parunāties.. Tu gribēji ko teikt?"
"Nē, tu?"
"Nē."
"Attā."
"Čau. Līdz vēlākam"
#
Tens.
Es ilgi domāju par to, ko man uzrakstīji. Man nav, ko tev atbildēt. Vien..

"Sans toi, les émotions d'aujourd hui ne seraient que la peau morte des émotions d'autrefois" *
Tev un Jums.

#
Es sapnī redzēju Ziemassvētku kauju.



-------------------------------------

*Without you, today's emotions would be the scurf of yesterday's.

.. Brasā. ^_^"


Apskatījos man pazīstama blekmetālista albumu iekš draugiem.lv , un pilnīgi saskumu.
Sēž visi pusaplītī, aptuveni divdesmti metālisti kerzās, un dzer alu.

Tik omulīgi.!

Es esmu atbrīvojusies. ^_^ Jā, jā, JĀ! ^_____________^
Tas pazuda. ^________^


Aj. ^_^


Un, es uz klavierēm spēlēju un dziedu "hollow like my soul" , visu rītu.

Ir TIK labi to apzināties, ka ir garām. mmmm...


nevaru sagaidīt to LS , un tā.
Derētu atvērt kādu mācībgrāmatu, bet visdrīzāk nē.

Eju dziedāt "Apvij rokas".

Čau. Es jūs mīlu. ^_^ Mani lielilielieliskie.
Mani Komrāderi, mani Īpašie, mani ..


Zvana. (!)

Tad, kad gribas ieslēgt un nelaist prom, tad ir īstais laiks atvadīties, es to jau reiz piedzīvoju. Tikai ne atkal!
Es baidos. Un man tevis pietrūkst, es atceros jūliju. Es atceros sarunas pie Brīvības pieminekļa,
un Čili picu, un visu, visu, un tas man sāp. Un vēdergraizes pēc pelmeņiem, un to, kā viena otru aprakstījām ar marķeri, un sarunas, sarunas, sarunas. Mēs izdzīvojām visu, noo sākuma līdz galam, un pēc.
Es jūtos kaut kur mazliet pazudusi. Visādās muļķīgās un bezjēdzīgās domās, es apsolu, es tikšu galā.

Un nevajag neko sacīt. Es labi zinu - ja tu kādu mīli, tu esi blakus, pat, ja esat tālu. Bet tu man esi atkarība. Reizē es zinu, ka dot tev neko nevaru. Vien to neirotisko, un neizteiksmīgo sevi. Jo tu esi pelnījusi ko tik ļoti labāku, un perfektu.

Man tas viss pāries, es tev zvēru, un tevis dēļ es sevi ar prieku lauztu, es kļūtu, kāda tu vēlies,
es stundām un dienām klausīšos visu, kas tev sirdī un uz mēles, un neko nesacīšu. Ja tu vēlēsies.

Tu zini, tik daudzi man ir vienaldzīgi,no sirds vienaldzīgi - vai tos esmu izrāvusi no sirds, jo tiem nav no manis vajadzības, vai tie nav vajadzīgi man. Bet es tev saku, tu man esi vajadzīga. Bez tevis es esmu nekas. Es tevi mīlu.


Manas atklātības vienmēr izskan haotiskas.
Es to sen neesmu darījusi, un tādēļ tās tik lauzītas.


Es tevi brīdinu, kad es tevi satikšu, es tevi apskaušu un ilgi nelaidīšu vaļā.
Nekad nebūtu ticējusi, ka kāds cilvēks man būs tik svarīgs, kā tu, mīļā. Es nezināju, ka reiz jutīšos tik saistīta tev.

Ir sajūta, ka no manis grib izdzīt nelabo, kaut tā ir tikai vienaldzība un bezemocionalitāte, kas palīdz iz. dzīvot
Lauz, lauz mani


[20:23:24] mmb. saka: tu esi laimīga.
[20:23:30] Dita saka: esmu. ^_^
[20:23:42] mmb. saka: redz, kā. man patīk laimīgi cilvēki.
[20:23:56] Dita saka: tad esi tāda arī tu pati. :)

Punktu skaits: miljards
Cigaretes: 1
Alkohola devas: 0
Pašsajūta: visai un visai beigta jūtos
Poētiskais marasms: "Es turu sevi un savas īpašības un cilvēkus rokās kā turot četras dakšas, tējkaroti un divus nažus, tos mazgājot. Es tos nevaru ilgi noturēt."
Marasms, es teicu!
Realitāte: divas gulētas stundas un mošanās pusčetros dienā, lai tūdaļ saģērbtos un pa ziemas pustumsu skrietu uz ultrasonogrāfiju, kur man pasaka visādas ne pārāk jaukas lietas, māja apgriezta otrādi, uz grīdas mētājas cigarešu paciņa un maxim's šokolādes konfekšu trauciņš izmantots par pelnutrauku. Dievs apžēlojies, es kādreiz tāda nebiju. Es biju vēl šausmīgāk haotiskāka. Tad, kad beidzot atkrītu mājās, gultā, man pazvana un triec uz mūzikas skolu, spēlēt ansambli ar Oskaru, es ierodos absolūti bezspēcīga, bet aizeju ar smaidu uz lūpām. Viņš mani kutināja. ^_^
Gaidu savējos no Minskas.
Gaidu Kseniju.


Tagad es varu beidzot atzīt, ka tev bija taisnība, mīļā. Man pietrūkst harmonijas.
Es ceru, ka to var apēst šajā šokolādes gabaliņā, kuru tagad lieku mutē. ^_^

mm, šokolāde..

"I don't give a fuck. But you know, what I do? I DO give a damn. I don't give a fuck, but I do give a damn.
I give a damn about you thinking I give a fuck.
Makes sense?

So when someone tells you "She cares what people think" you know, I don't. I give a damn.
About you thinking I give a fuck, you crazy bitches."

Mm, esmu myspace.

http://profile.myspace.com/index.cfm?fuseaction=user.viewprofile&friendid=279002729

Eju gatavot brokastis. ^__^

1# Tad, kad tev šķiet - ar savu mierīgi vēso attieksmi radīsi par sevi sakarīga, nehistēriska cilvēka iespaidu, tu kļūdies. Then you're just a backstabbing bitch. Tev ir padomā LĻP* par kāda random cilvēka (numur 4tās, piemēram) nogalināšanu, un visiem no tevis jāizvairās, baidoties kaut kāda piepeša emocionāla sprādziena (salasījušies faking piektajai klasei domātās grāmateles, nelieši) radīta chainsaw massacre, vai prastas, bet iedarbīgas! tev ne pārāk patīkamo cilvēku apšaušanas.


2# Ja tu kliedz, raudi, un kauc - tu esi emocionāli nenoturīga idiote, joprojām - bitch. Un no tevis jāizvairās , pavisam noteikti. Jo tu viņai saki, tu skaidro, ar labu, un tad - ar ļaunu, tad - ar draudiem, bet viņa neatšujas. Pretīga. Bet patiesa. Pretīgi patiesa. Netur sevi grožos.
Traka. Vienkārši psihopāte.


3# Ja tu centies būt visiem, tu neesi sev. Ja tu centies tiem visiem darīt labu, viņi noteikti to aizmirsīs , kaut.. nē. Atcerēsies - nākamreiz, kad vajadzēs uz kāda pleca paraudāt par neko / ko izspiest. Pietam vēl, ja tev šķiet, ka tu visiem, visiem varēsi palīdzēt - tu maldies, jo tavu vēlmi uzklausīt beigās pieņems kā noslēpumu un baumu vākšanu, lai vēlāk šīs lietas varētu izplatīt tālāk, cilvēkos. Backstabbing kuce.


4# Ja tu esi sev, visi tevi vienkārši ienīst. Kā tu vari būt egoistiska maita? Ahr? Un es? Un citi? Un bērni āfrikā? Un , atkal jau, citi?(labāk pavaicāsim, kā mūsu ģimenei gāja jaukajos deviņdesmitajos. Atbilde ir - nekā. Un kā gan citādi? Ja reizi nedēļā mājās atnesti trīs lati ir īpašs notikums nevar būt savādāk). Ja tajos brīžos, kad tu jūties pietiekami labi, lai kādam pateiktu, ko domā, tu (ojā) jau atkal tiec pieskaitīta maitām. Un kādām pietam vēl! ES - augstprātīga, egoistiska, snobiska, ļauna un atriebīga. Protams, pēc tādiem vārdiem ir vēlēšanās pierādīt savu piederību šīm īpašībām, bet..


5# Tad, kad tu saproti, ka nevari būt visiem, un esi sev, tad, kad tu apzinies, ka labāk būt vēsai, bet vismaz nebojāt cilvēkiem dzīvi ar tizlām histērijām - kas jau ir bezjēdzīgas, tu uzskati, ka izdari labu darbu, tu upurējies. Jo tā tev gribas. Jo tad varbūt kāds pažēlos mazliet , vai vismaz sapratīs, un tā jau ir, bet - NĒ! Tad tu esi ļaunuma iemiesojums, jo :

^ vai tad tev nemaz nerūp? egoiste!
^ vai tad tev nav jūtu? bezemocionālā!
^ tu neuztraucies par notiekošo? tu noteikti esi atriebīga un naidpilna! vai!
^ tu norobežojies no citiem? tev ir ko slēpt! atkal jau - augstprātīgā!
^ tev ir daudz kas ? jā, man ir daudz mantas. Snobiskā kuce!
^ tu nerunā par to un šito? ak, tad tev šīs sarunas par prastu?!
^ tev nevajag visus cilvēkus? tu uzskati, ka esi labāka par citiem?!
^ tu vari pateikt atklāti, ko domā? ahā - protams, tava neiedomājamā superbia!

Morāle smīdina. XD

Es nonāku interesantās krustcelēs, vispār.

Secinājumi? Nekad un nevienam nav labi pietiekami.
Es būšu sev, kā virtuoza maita, kas es neesmu, es būšu tiem, kam esmu vajadzīga, un no sirds.




Beigām, tā - vienkārši :
Ļaujiet man dzīvot!
My life ain't for rent.



---------------------------------------------------
*Lielais Ļaunais Plāns / autora piezīme
p.s. 52 / 72 punktiem.

Tēvam jādodas uz the National day reception, vēstniecībā.
Ielūgumam apakšā burti - R. I. V. P.


Vēstnieces iniciāļi tie nav.
Saprotams, ka - sekojoši - tas būtu dress code vai kāda piebilde.
Hmm. Jāuzzin.

Es tagad zinu, ka vislabāk un skaistāk novembrī ir pusdivpadsmitos.
Tukšums ielās. Pilsētas skaņas noklusināti atbalsojas daudzstāvu māju pagalmos.
Auksts, ass vējš un pasaule kā zaudējusi krāsas mazliet.

Lieliski.

Poetic Whore - kā mēs reiz ar Kseniju smējāmies, sēžot Čili picā.

Man uzdāvināja vārdu.! Mani varat droši saukt par Evu.

" Kad es biju jauns, es gribēju izmainīt pasauli,
bet man tas neizdevās. Es vīlos un stājos mēģināt.
Tad es pieaugu, un vēlējos mainīt valsti, vai vismaz pilsētu
un līdzcilvēkus - arī tas nenotika.
Tad es izmainīju sevi. Mainījās arī cilvēki man apkārt.
Ja es būtu sācis tieši tā, varbūt mainītos pilsēta un valsts,
un - kas to lai zin - varbūt arī visa pasaule."

Kapakmens uzraksts, Anglija.

#
Viņa stāvēja tuvu otrai sievietei, ar kuru sarunājās - tā turēja viņas roku un skatījās acīs .
Viņa smaržoja pēc bēru vainagiem un sērām, un ar brīvajā rokā iespiesto melno samta cimdu slaucīja miklās acis. Negulēto nakšu tumšums krāsojās zem tām, kurās viņa kliedza pēc viņa.


#
Uz soliņa .
Septiņdesmit divu gadus ilga pieredze, ka novembrī ir vēss. Un mātes "Olga! Es tev izšuvu lakatiņu, še, velc!" , kad tai bija vien četrpadsmit.
Vīles jau izirušas. Agrāk tik saulesdzeltenais audums kļuvis blāvāks, kā gaisma viņas acīm un fotogrāfijas.
Sejas izteiksme tā pati - cienīgā.
Bet viņa sēž. Skatās uz tiem, kas pēc gadiem būs turpat, viņas vietā. Un arī vēros.

#

.. skrējiens garām dzīvokļu namam, tā atstātajām atmiņām, kā tām atvērtajām durvīm, zaļajām.
Reiz to viņa bija saukusi par māju, kurā dzīvo, bet nevis par mājām - kā jau allaž.
Sasodīti nepārliecināta viņa bija, kaut melnajos matos mirguļoja kas no Krievijas aristokrātijas zelta laiku burvības. Gan viņa radīs savu vietu, savas mājas.
Garām Oļas tantei, ar oranžo lakatu, garām melnbaltajam mincim, kurš piemiegtām acīm, sarāvies mēģināja sildīties, reizē ar labo ausi ieklausoties kādā skaņā. Pelēs. Peles pagrabā savukārt skripstinājās gar kartupeļu maisiem, bet kartupeļu maisi .. tie vienkārši tur bija.
Līdz kam skriet? Viņa vienkārši vēlējās būt zem tēraudpelēkajiem mākoņiem. Tie kā vienaldzīgas sejas savilkušies, nesolīja neko - nedz sniegu, nedz lietu.
Un nevajag. Dažreiz vajag vienkārši būt. Kā kartupeļu maisiem.

#

Cik dīvains bija tas akmens. Kā likums, ik pavasari to solījās aizvest prom, kā arī tos pārējos divus - mazākos. Pie Zaļās ielas namiem. Katru gadalaiku citā krāsā .
Bija zils, kad durvis bija zilas.
Un tad kļuva zaļš. "Vasara klāt," visi smējās. Durvīm arī.
Bet nu jau ceturto dienu rādās dzeltensarkans.

Tas jau nekas.
Vienīgi durvis kā bija zaļas, tā arī palika.

Jāved prom. Tiešām.

Viss sasteigts, staccato tieši tur, kur nevajag, un prelūdija ir galīgi garām, šito nevar nevienam dot klausīties, šausmas, ka mēs tagad esam zālē, ja nu sadzird un jāiet uz klasi, bet nospēlē vēlreiz. -
Vai līdz janvārim iemācīšos? Tiešām tik traģiski? -
Nē, drusku pamācīsies, būs labi, mīļā, neuztraucies!. -

Ē. Mjā.

Māte svara vērotājos, man gribot negribot jāpārtiek no divdesmit pieciem punktiem (viņai - divdesmit viena) , divām piena / kefīra glāzēm dienā, 200 gramiem augļu un 300 g dārzeņu, kā arī random citiem ēdieniem pēc punktu skalas.

Brr.
Šorīt ēdu auzu pārslu putru, četras karotes un maizīti ar tējkaroti sviesta, maizīte 30 g.
Rupja maluma.

.. pati ieteicu - ej uz svara vērotājiem, nu ej uz svara vērotājiem! ar pašdarbību nenodarbojies.. redz, kā.
Un tagad pati. Svara vērotāja nolādētā.



Gribu saņemties lasīt "Prāta Loģiku" , bet nav spēka nekam.
NEKAM.
Pazīmēt un padejot, un vēl rakstīt kaut kādu ārpātu dienasgrāmatā, lai sadeg tās elles šausmas kādā kamīnā reiz.


Un .. saņemt stulbas īsziņas no vēl stulbākiem lopiem. Rrr.

* * *

Lai dzīvo poststruktuālisms - jo tā nosaukums ir garāks, kā hidroelektrostacija!
Nē, nav. Ir?
-_- Nav. 17-19.
Sekojoši, poststruktuālisms zaudē savu vienīgo jēgu.

Vai. Piedodiet, Deridā.
Ko es vēl tad pieminēju. Ā. Fuko.
Eko uzrakstīja "Fuko svārstu".
Es izlasīju piecas lapas.

Viss. Cauri. Man jāiedzer Hedelix. Šķiet.

Es bērnu acīs esmu tikpat lieliska, kā Ronalds Mak'donalds.
XD
Ak, kungs! Tas bija tik trāpīgs salīdzinājums..


Attiecies pret cilvēkiem tā, kā tu vēlies citus attiecamies pret tevi.

Ksenij, tu visu omg-tasbijajautri-skinhedi-jū situāciju varbūt nevarēji saprast no to vecīšu viedokļa, bet es tev piedāvāju iedomāties ainu - tev ir astoņdesmit, asarainām acīm skaties uz Children of Bodom plakātu / savu mazdēliņu CoB kreklā , un tu sadzirdi aiz sienas .. TOKIO HOTEL!

ļauni, jā.
Šausmas. Nospļaušos trīsreiz pāri kreisajam plecam.
Un piesitīšu kokam.

Aizrijies ar Aldara korķi un nosmoc.

Tīri jādomā, vai šis raksts jāliek pie personiskajiem, jo es izmantoju tik atklātu vārdu.. APAKŠVEĻA!
   
    Organisms , piegrūsts ar zālēm. Miega trūkums. Gribas iegāzties savandītajā gultā, ļaut riebīgi tievajām kājām bezspēkā sakrustoties , un just savus matus kutinam vēso ādu, es gribu nosalt, kaut esmu ar sasodītu saaukstēšanos, gulēt uz aukstajām, baltajām segām vien melnajā apakšveļā. Tajā, ar atlasa maliņu. Un zeķes. Cienīgi skaisti, eleganti.

    Es gribu tumsu visapkārt, jo es redzu visu arī bez gaismas - es iztēlojos, vai pavisam agru rītu, tādu, bez jēgas. Es vēlos sajust kādu sev blakus, ne cilvēku - tas būtu pārāk vienkārši. Lai tas Nekas man glāstītu muguru, ar ledaini saltu plaukstu.

    Es gribu neko, kādu brīdi. Neko, kam censties, neko, kam dzīvot, neko, no kā skumt. Zinu vien, ka gribu pati sevi, jo man reiz jātiek galā. Es iesāku lietas, bet nepabeidzu. Es iesāku savu apcerējumu, kas ir tomēr svarīgs, bet tad iejaucas laiki/vietas/cilvēki, kas iztraucē un es zaudēju saistību ar gandrīz gatavo domu. Neiet runa par dzīves jēgu, bet gan. Par dzīvi kā tādu. Dzīves jēgas meklēšanas periods iziets jau sen, vienpadsmit gadu vecumā. Ļauns, ļauns ieraksts dienasgrāmatā. Ar domu, ka "Es zinu, ka visi ir jāizmanto, un tāpēc jūs visi mirsiet! Tagad es pabeigšu zīmējumu vizuālajai ar cūku bez galvas , asiņojošo. "

Ne no šīs pasaules.

    Vēl viens ieraksts no dienasgrāmatas, kad man bija četrpadsmit :
" Izteicu mātei domu, ka vīrs drīkst piesiet sievu pie gultas, ja viņam nepatīk viņas viedoklis, savukārt viņa var kliegt, aurot un dauzīt traukus, ja viņas viedoklis nesaskan ar vīra. Māte teica, ka tas ir ārprāts, un tā rodas noslieces. Kādas noslieces?
BDSM? Perversijas? Deviācijas? Sadomazohija? Es tā arī nesapratu. Viņa neprecizēja. "

Lūdzu. Aizvakarnakts.

Šo te izprintējiet un iedodiet plastiskajam ķirurgam šādos gadījumos:
1. ja tieku sagraizīta vairāk kā piecās daļās
2. ja piepeši kaut kur apdauzījāt galvu un vēlaties izskatīties kā es.

JĀ! Es izmērījos.
Visur kur.
XD

Augums. 173 cm
Gurni. 97cm
Viduklis. 64cm
Krūtis. 95 cm
Deguns. 4,5cm
Acs. 3cm
Augšstilbs. 54cm
Zem ceļa. 31cm
Potīte/s XD. 19cm
Lūpas. Nopietna sejas izteiksme. 4cm
Smaids. 5,5cm
Uzacu garums. 7cm
Plaukstas locītava. 15 cm
Plauksta līdz trešpirksta galam. 17cm
Kakls. 31cm

Un vēl, un vēl.

Mazais pirkstiņš. 6cm
Zeltnesis. 7cm
Vidējais. 7,5cm
Rādītājpirksts. 7cm
Īkšķis. 5,5cm

No elkoņa līdz trešpirksta galam. 44cm
No elkoņa līdz plecam. 32cm

Galvas apkārtmērs. 55,5cm
Mati. 66 cm


Pretīgi visai.
Kā viņi tajās modeļu aģentūrās var būt tik neprecīzi, aprobežojoties vien ar 90-60-90?
XD !

Sen, sen nebiju baznīcā, un daļēji manas bailes palielināja tas, kā mums stāstīja par meitenītēm, kurām mises laikā sākas nervu lēkmes, jeb, sātana pārņemtajām.
Smieklīgi.

Biju mazliet nošokēta, kad man pateica, ka nekrustītie nedrīkstot izsūdzēt grēkus, bet man to bija sakrājies ļoti, ļoti.

Piecpadsmit gadi draņķību.

Sāksim ar to, ka divu gadu vecumā māsai ar dzelzs gabalu pārsitu ādu uz galvas, sekojoši, viņas mati atgriežoties mājās pēc pastaigas ar mani bija ar sakaltušām asinīm.

Beigsim tūlīt pat, jo es .. zaimoju.
^_^

Man jālasa katehisms un jāiemācās desmit baušļi, kā arī kas ir Dievs, un kas ir cilvēks, un tā uz priekšu, un tad viņi teiks, vai esmu kristīšanas vērta.
Apžēlojieties.


Gaidu, kad ielādēsies Napalm Death - Morale.
Sāku domāt, vai mani tādu - ar korseti un kerzām - laidīs baznīcā.
Laikam tas ir muļķīgi - domāt, ka mani sadedzinās.
BET.

**

Atdodiet man savas Kurta Vonnegūta grāmatas. Un "Tā runāja Zaratustra".

Principā, esmu laimīga, ka, kaut slima, bet aizgāju uz misi. Jā. Daudz pārdomāju visu, kas ar mani notiek un izlēmu, kā rīkoties uz priekšu.

It's almost like .. promising yourself not to eat chocolate until it's Christmas, or until your .. death.
Well, of course it's different and so much harder than that example with chocolate bars, but.
Possible.
And you can always get a low-fat chocolate bar.
It sucks, but it .. it can be used for your special needs.
DAMN!

NEVER!

* *

Nonācu pie secinājuma, ka tas, par ko esmu kļuvusi, man nav vajadzīgs, nav mans. Es taču reiz biju optimistiska, sabiedriska, stulbāka gan, bet bezrūpīgāka un emocionālāka.
"Lately I just haven't been myself at all."

Vēl, vēl jālādē. Brr.

Tas, ka tagad esmu introverta un .. apdomīga? nemaz nav slikti, man ir lieliskas izaugsmes iespējas kļūt par cilvēku nīdēju un nevis profesionālu, bet gan virtuozu maitu. Kas būtu izdevīgi.
Maitas gan nemīl, viņas izmanto, bet ..


36.3%

Te es nonāku pie jautājuma, svarīga mazliet - ko es īsti dzīvē gribu.
Pārdomas par šo es esmu malusi jau tūkstošiem reižu, un atbildes arī nāk ikreiz citādākas.
Kā gan citādi.

Skan kaut kāds mēsls. Tucinieks.
A1 - Gothic Revival, bet no Gothic tur nav nekā.

40.1%

Es jums neuzticos.
Saviem draugiem.
Un tā saucamajiem 'draugiem'.
Tas ir iemesls, kādēļ es nevaru šeit atklāti teikt, ko domāju un sacīt, ka vēlos dzīvē daudziem sajusties draņķīgi. Jo tā nebūtu smuki, kaut paši jūs nekad neaizdomājaties, cik labi vai slikti ir tas, ko darāt.
Kādēļ man tad būtu par to jādomā?

45.1 goddamn %

Pietiek. Es neļaušu nevienam ielīst manī, vairāk, kā es ļauju.
Sekojoši, es parunāšu par kaut ko ļ. prastu, kā..
šodien biju Jēkabpilī.
Ē. Nu.
Iegādājos atmiņas karti, 1gb.
Mhm.
Tad dzērām tēju , man tika tāda lieliska, kanēļa un ābolu.
Ak, jā, skatījāmies gorenje indukcijas plītis.
Un vēl atsevišķās cepeškrāsnis. Tādas, ar mikroviļņu kaut ko iekšā, nu, ka var izmantot kā mikroviļņu krāsni.
nesaprotu - kā, un mani tas pat neinteresē.
#$@ .

53.4%

Mm.. Un tur vēl bija tas plazmas televizors, kurš mums laikam būs, mājā, viesistabā. Pirmajā stāvā.
Un es skatījos tapetes, mana istaba būs asinssarkana un tumšbrūna.
Un man būs melna gulta, laikam, ē..

Nolēmām, ka nākamreiz ņemsim līdzi uz veikalu Jolantu, jebšu, dizaineri.

Cik tur procenti.

56.9

Telefonā pie burta B , Bjorkas palika.
Bachelorette.


Pie velna visu.
Off.

Lādēju dziesmas, sameklēju Devildriver un ieraudzīju vienu ar daudzsološu nosaukumu,jeb - I couldn't care less.
Smieklīgi, bet slotu brīvo nebija, tādēļ uzrakstīju bez devildriver'a -
"I couldn't care less" .
Ielādēju.
Uzlieku klausīties.
Gaidu .
Sāk skanēt Frenks Sinatra.

^_^

Tiem, kam mana eksistēšana šajā pasaulē šķiet vismaz vienas brīvas vietas tālruņa katalogā aizņemšanas vērta.

29977729.

ņū, šainī foun.
^_^

Nevarēju nepateikt.

UN, telefons ir lielisks. Tam ir sasodīts ģitārakordu saraksts, ar bildītēm un skaņu. ^_^
Tas ir ļ. noderīgi, man, jā.
UN, man rīt būs 1 gb atmiņas karte. Jo vairāk neņemšu. Sapriecāšos un sametīšu to, ko nekad neklausījos un neklausīšos arī, tāds mēslu bedris sanāks.


**

Piepeši es sapratu, tad, kad mazgāju matus (galvas aizskaršana ar pirkstgaliem. Jāatceras. haha), ka man nepatīk tas, par ko es esmu kļuvusi, tas ir nepareizi. Es taču reiz biju pastulba, bet jautra, nerūpīga, bet bezrūpīga, un biju skaitīta pie 'sabiedrības dvēselēm' , bet nu viss ir pilnīgi citādāk.
Jāsamierinās , laikam, ar to, ka tevi uzskata par elegantu un pareizu būtni. Haha.

Bah.


**

Mm, kāds zin, kad divas mazas meitenītes varētu apmeklēt Cult of Destruction un / vai Ocularis Infernum koncertus ?
Zinu, ka uz 31.10 bija.

Šodien satiku Kristīni, manu paralēlklases draudzeni, un dabūju aptaustīt viņas meitiņu, kurai mēnesis tikai. Skaists bērns, un viņa pati arī jūtas labi.

Cik dīvaini izklausās, un es pati neticu tam, ko dzirdu. Manas Kristīnes meita.
Ak, ies laiks, un tas vairs nebūs brīnums. Kaut tagad ir.


Interesants stāsts gan ir par mūsu vēstures skolotāja personiskās dzīves piedzīvojumiem, precīzāk, to, ka tie nejauši tika iemūžināti fotoattēlos. Viņa neticami greizsirdīgā sieva, kura vienmēr liek viņam atskaitīties par visu un visiem, strādā veikalā, kurā darbojas arī šī - cik redzams bildēs - kailo miesu īpašniece, jebšu - viņas darbadevēja.
Es pavaicāju, vai viņa vismaz izskatās glīti tajās bildēs - man teica, ka nē. Tad nu gan ir skumji.
Zinot, ka tās bildes ir redzējuši visi, kuriem es vaicāju.
Man ieteica neskatīties. Būšot trauma.

Galvenais, ka par to zin katrs - tikai ne pats Andris, vai viņa sieva, pat meita - ne.
Opā!
^_^


Šodien audzināšanas stundā, kurā divdesmit minūtes skolotāja stāstīja par to, ka iztērējusi simt latu uz biļetēm teātrim, bet neviens nebrauc - sekojoši, viņas nauda ir zaudēta , šī nelaimīgā būtne piedāvājās tiem, kas brauc atlaist vienu domrakstu un ielikt desmit valodā.
Blondā aiz muguras novaidējās, ka viņai derētu desmit vēsturē - es ieteicu pašantažēt ar bildēm.
Piepeši mana stulbā klase apklusa, un sāka domāt par tādu varbūtību.

Vai.
Viņi laikam to ārprātu saliks Andra galerijā, iekš draugiem.lv

Tā ir, krāpt. !

Es esmu tik brīva.

Es gāju pa ielu , pacēlos pirkstgalos , un ar rādītājpirkstu bakstīju tumsā.
Būtu jauki, ja tumsa smietos . Kutināta.

Es esmu tik.. laimīga. Man taču ir maz, un tik daudz.
Un man ir laika. Un man ir iespēju. Kaudzes.
Kaut nav nekā zem nosaukumiem "Pagātne" un "Nākotne", jo dzīve ir tas īsais mirklis , tagad.
Bet man nav skumji. Tā.

Es pat tagad jūtos dzīvojusi.

Kuš, kuš.
i'm such a drama queen.
if I show my emotions at all.


Piedod, Klinta. Es tev atdošu "kuš, kuš" , bet pagaidām tas dzīvosies pie manis, ja?

Man ir melna svece.
Dedzināt?

Ikreiz, kad .. ak. Ir svētku diena.
Es tam ticu.

Tādēļ iegādājos divas peldošās svecītes, sarkanas. Vienu zeltītu sveci eglītes formā. Vienu garu , sarkanu. Un vienu melnu. Un svečturi. Un karameļkrāsas rozi.


Šodien man pavēstīja, ka es esmu skolas lepnums un gods, ka savā devītajā klasē esmu sasniegusi tik, nu tik . Un man glaudīja galvu, tas bija savādi mazliet.
Vidusskolas angļu valodas olimpiādē piedaloties kā rezerves variants ieguvu trešo vietu, kaut man bāza acīs kaut ko par izgāšanos un kaunu. Būs rajona olimpiāde, kur - akkungsdievs - būs gandrīz tikai divpadsmitās klases, bet man nav bail, es tagad tikai izliekos. Principā, es jau pašlaik mierīgi varu pateikt, kāds rezultāts man tur būs.



Šodien mazliet pierakstīju ģeogrāfijas stundā savu vienaudžu izteikumus par tēmu Migrācija un Iedzīvotāju dzīves kvalitāte. Šokējoši.

Kādi ir migrācijas cēloņi?

"Inflācija!" lietišķi bilst Kaspariņš. Mazs, gaišblonds reperis, izskata ziņā joprojām trešklasnieks. Smēķē jau ilgi. Divas nedēļas. Nebeidz to atkārtot. Un bieži prasa man, kaut es viņam neko nekad nesaku, vai man neriebj viņa repera stils. Es ignorēju. Baidos ieelpot plaušās to, kas no viņa nesas.
"Kādā ziņā - inflācija? Ko tieši tā ietekmē, lai cilvēkiem nāktos migrēt? " prasu viņam. Vai tiešām būs interesējies?
Puisītis samirkšķina acis. "Ko, kādā ziņā. Vienkārši. Inflācija!"
Visi klusē. Šķiet, šī saruna ir pārāk inteliģenta, lai tajā iejauktos ar ierastajiem gārdzieniem un aurošanu.
Es smejos. Visi saskatās, uzlūko mani un sāk smieties līdzi. Tikai tad.
Protams, skolotāja tūdaļ man vaicā, ko gan inflācija ietekmē un tā uz priekšu, tiek atbildēts pienācīgi un stunda turpinās.
"Zemas algas," dīc nākamais NBA basketbolists, kurš pelnīs miljonus par spēli, cohas, man nav ko te dīkt skolā, bļed, es labāk uzreiz ietu spēlēt! Ahā. Viņa alkoholisms un nosmēķējusies seja , kā arī tauku kārta
ir katras komandas sapnis.
Apsūkāto pildspalvu paceļ blondā klasesbiedrene. Lielas krūtis. "Te ir auksti!" viņa pavicina skropstas.
"Nu, ja man nepatīk kaimiņi," saka klases gudrākā meitene.
"Ā, sekojoši, kaimiņvalstu politika?" cerīgi vaicā skolotāja.
"Nē! Kaimiņi.."
"Ja es apprecu kādu ārzemnieku.Rīgā to ir daudz . Ar mani daudz flirtē. Daudz," iepriekšminētās lielo krūšu īpašnieces galviņā radies vēl kāds sakāmais, un viņa pārtrauc Sabīni.
Vārgi paceļu roku. Esmu šausmās.
"Jā, Dana?"
"Es vēlētos minēt pāris politiskus , militārus un sociālus iemeslus. Karš, nemieri, diskriminācija, minoritāšu interešu ignorēšana, tostarp nacionalitāšu un dzimumorientāciju interešu ignorēšana, reliģiskie konflikti, un.."
Dzirdu visapkārt tik ierastos vaidus un gaudas.
Kā vienmēr.




Diemžēl tas nav viss, ko man nākas piedzīvot.

"Bērni, pastāv divi migrācijas veidi. Ārējā migrācija, un.. kurš var nosaukt otru?"

Klusums.

"Labi, pieņemsim, ka tas notiek mūsu valstī. Kā to var saukt?"

Klusums.

"Lai tur vai kā. Rakstiet - ārvalstu un iekšējā migrācija."





"Nosauciet kādu iekšējās migrācijas veidu. Dana."

"Nu, lauki - pilsēta. Pilsēta - lauki."

"Jā, arī mazpilsēta - pilsēta. Kurš tad būs ceturtais veids, klase?"

".. dzīvokļu maiņa?"





Dziedāju kaut ko , nē, klaigāju. Dauzīju stīgas ģitārai un rēcu dīvainus vārdus.


Un, par sirds izmeklēšanu šodien.
Es esot īpaša piedzimusi. Ar vēl nedzimuša bērna sirds stiegru, kas vienmēr savu darbību beidz pēc dzimšanas, tā kustas tajā t.. kambarī, joprojām.

Lai tev jauks vakars.

Viņš bija tik fantastiski skaists.
Lielās acis gluži melnas, deguntelis un mute.
Viņa vārds - Daniels . Viņš.. izskatījās kā eņģelis.
Es skatījos uz viņu, un viņš tad iesmējās , par spīti tam, ka es vienmēr bērnos radu bailes. Biju pilnīgi melnā, un ticu, arī mana sejas izteiksme, pirms ieraudzīju šo gaišo brīnumu, bija kā pamirusi.

Mazajam , divgadīgajam bērnam bija neparasti pieaugušāki sejas vaibsti. Pirmais, ko iedomājos kad viņu uzlūkoju - kā vēlāk, 13 gados, viņš iet pa skolu zilā kreklā ar īsām piedurknēm, tāds slaids , bālu ādu un gluži baltiem matiem, un kā apkārt sarunājas meitenes, par viņu. Nezinu, kādēļ, bet tā bija pirmā doma. Pavasara svaigums un viņa koši zilais krekls, debesu krāsā.

Bet viņš neies. Viņam jādodas uz Gaiļezeru, uz psihisko slimību nodaļu.

Kāpēc.?

Velns, tieši tad, kad gribas dejot līdz spēku izsīkumam, mājās ir visi iespējamie cilvēki. Tas jau nekas, bet manas tieksmes to darīt ne pārāk apģērbtā veidā. Velns, velns. Jūtos kā piemērs emoikonām "I love dancing. In
my underwear" vai kaut kā tamlīdzīgi.

Muse, atkal.

Nedari muļķības. Tu man teici, lai es nedaru, un es saku tev.
Man ir vienkārši bail. Bail.

"mmmh...gribu teeti...:(
gribu melnus matus [beidzot, yeey]
gribu to nelaimiigo bobriku...
gribu appreceeties ar Alexu Evansu [bezceriigi] ;(
gribu istabaa rozaaa sienas [pee]
gribu piirsu luupaa [jaagaida liidz 16, bļaa]
ak diess man driizz beigsies popcorna abonaments....:'[
es apsoliju ka taa wairs nedariishu...bet pirms 3 dienaam akal...stulbi...[nekad wairs]
es uzzinaaju ka mana maasiica pagaisho gad paargrieza wenas...lieliski...bet man nepietiek speeka taa...:(

nu ko...es izsuudzeeju greekus...cerams lucifers piedos...[maita taads]"

Ak, un šis bezsmadzeņu izdzimums ir mana .. māsīca?

Draugi tiešām ir Dieva atvainošanās par radiniekiem!

"paldies, tu esi ļoti jauka, un dēļ tādiem eksemplāriem kā tu, pasaule kļūst vēl nežēlīgāka. priecājies par savu talantu. :)

Man ir .. ak kungs, es joprojām nespēju noticēt .. man ir Adobe Photoshop antoloģija.
Plug-ini, visas photoshop un CS versijas, plus vēl filtri, un WinRAR, Far, WinZip jaunākās versijas, un.. stock images par VISĀM tēmām , lieliskā kvalitātē un mežonīgi daudz.
Es vakar gandrīz apraudājos. Viss; esmu brīva no open -> define brush -> open -> define brush -> neskaitāmas reizes, lai beigās izdarītu Save brushes .
Vairs nē.
Urā vector! Urā lenses! Urā visām iespējamajām otām, kuras tagad varu ielādēt!
URĀ!
^_____^
Esmu tik laimīga.

Šodien taisu atslodzes dienu, yknow, zaļā tēja un zaļā tēja, un vēl mazliet zaļās tējas, kopumā 2.5 litri.
JO, vakar apēdu gandrīz visu baltmaizi ar šokolādes sviestu, konfekti O_O un trīs bulciņas. Vājprāts. Es nezināju, ka manī tik daudz kas ielien.

Pietam vēl, šīs dienas man nācās rūpēties par minci, kurš vēma random vietās manā dzīvoklī, es ticu, ka šogad Ziemassvētkos mēs nevarēsim / negribēsim spēlēt kārtis vai Monopolu uz grīdas.
Tad nu man nācās viņu bāzt melnajā somā, un nest cauri visai pilsētai uz veterināro klīniku, ak mans dievs, kā viņš brēca un ņaudēja, un tad, kad viņu potēja, viņš gandrīz nolēca ar visu šļirci mugurā uz grīdas.
Uff. Paldies Dievam, tas ir garām. Nē, viņš ir dzīvs, vienkārši tagad mājās ir vecāki.

Domāju mest Kbkn galeriju.
Ir taču jāpalielās. ^^

Kā jums iet?

Vaai.

Riits.

Nee.

Man teica, ka es sapnii kliedzu " Ak, Dievs!"
vairaakkaart?
nee.
vienreiz.

Tas izskatiijies lj. miilji un lieliski.



Prieks, kur tu rodies.

Iipashais shiisdienas notikums bija jaukaa paseedeeshana veestures lekcijaa.
tieshi taa , paseedeeshana. Cereeju gan uzzinaat ko jaunu, ko pirmaas piecpadsmit minuutes arii dariiju, bet pasniedzeeja monotonaa balss midzinaaja mazliet par daudz.
Es gan paspeeju arii izgriezt sniegpaarslinjas. No bloka lapaam.
Kaa arii palasiit Ruusas dziesmu tekstus, kas ir fantastiski iedvesmojoshi un atklaati.
Un izjust Speeku , jo man bija iespeeja stundu neesaat Dzhuunas , jeb, Bleka aproci.

Tad devaamies uz PB pirmo reizi tajaa dienaa, kopaa ar Sauriju. Neko dizhi daudz neatceros, un laikam - labi vien ir. Zinu vien, ka daudz smeejos un man bija tiiri jauka pashsajuuta.
Saurijs dodas uz Tervetia sanaaksmi dziedaat dziesmas, kuras patiesiibaa, nedziedaaja, un es ar Adee liiganaa gaitaa dodamies uz Chili picu pasuutiit tradicionaalos pelmenjus ar galju/ kartupelju klimpas.
Atsakamies no dzeerieniem.

Dodamies pa Riigu, es peec kaartas izsmeekeeju triis vogue slimus, jo es jutu, ka saaku nervozeet.
Vispaar, man vajadzeeja veel. Un es dabuuju.
XD

Astonjos atkal satiekamies ar Sauriju un veelreiz dodamies uz PB. Raisaas sarunas par visu ko, saakot ar Dzheinas Birkinas elsoshanu "Je t' aime .. moi non plus" dziesmaa, vai taa ir uzspeeleeta, vai iista, beidzot ar striidiem par to, vai Fiirera miiljotaa izdariija pashnaaviibu, vai tomeer nomira.
Bet nomira tachu vienalga, ne taa.?

Nevaru beigt priecaaties par asiirishiem. Cilveekiem izdoma straadaa! ^_^

Izejam aaraa. Neliigojamies. Dodamies liidz pat Vansha tiltam , kur saku, ka vinji nezin, ka tur iesleedzas lampas, ja ilgaaku laiku staav.
uz mani skataas taa diivaini mazliet.

Lai tur vai kaa, nonaakam pie katolju bazniicas, kuras laukumaa dejoju saakumaa viena (ar somu.
" Ko tu tur dari? "
" Katram jaabuut mazliet trakam, lai dziivotu un izbaudiitu dziivi." )
, tad ar Sauriju - sirtaku , un tad ar Kseniju - valsi.

Ksenija izskataas manaami sapiikusi, nolemju, ka tas ir taadeelj, ka ir veess - apsienu vinjai ap kaklu savu shalli, mazais emogejs kljuust par emobeernu, ietiitu liidz pat ausiim. Atdodu savus cimdus, kuri gan staav vientulji Ksenijai blakus, kameer es ar savaam augstpapeezhu kurpeem kaapju pa bazniicas muura drupaam. Jaabuut mazliet trakam, lai..


Nolemjam doties uz maaju pusi. Kopaa pavadiitais vakars, mums, trijataa, ir bijis lielisks. Bet, jaatziist, ka man visvairaak patika guleet uz akmens plaatneem, kas ierobezhoja apstaadiijumus un un to kocinju iepretim Francijas veestnieciibai, starp tiem solinjiem. Bija auksti, un tas nudien vareetu likties diivaini, bet ja jau neskaitaamas reizes ir pieraadijies, ka nesmu normaala, kaadelj gan censties veel sho reizi un atteikties no taa, kas rada prieku?


Tagad atrodos burviigajaa Bolderaajaa pie Ksenijas, dziivoklii. Tas ir perfekti tiirs un skaists, gliiti iiekaartots, juutos neiederiiga shajaa ainaa. Man liekas, ka mana ' pidzhammas' jaka nav iisti tiira. Starp citu.
Piedod, Ksenij!
Vai piipeet aaraa pa logu var? Vai jaaiziet laukaa uz balkona?



p.s. Sveiciens tiem, kurus redzeeju, bet neatpazinu, un arii Gl, kuru atpazinu gan, tu staaveeji pie Stockmann. neveeleejos likt tev justies trauceetam.

p.s.s. Ksenij, paldies par shkjiltavaam!
^_^

bez muļķīgiem komentāriem, "XD" un smaidiņiem.
tā, kā pieaugušie dara.


CV (curriculum vitae)

Personīgā informācija.

Vārds un Uzvārds: Dana Tarāsova
Adrese. Rīgas 63a - 36, Līvāni, LV - 5316, Preiļu raj., Latvija
Kontakttālruņi. -- *kad būs, tiks ievietots.!*
Citi saziņas līdzekļi. dana.tarasova@gmail.com
Dzimšanas datums un vieta. 6. 03. 1992. Rīga

Izglītība.

Līvānu 1. vidusskola, pamatizglītība 1999.-2008.g.
Līvānu J. Graubiņa mūzikas skola, profesionālās ievirzes diploms, klavierspēle, 2000.-2007.g
Līvānu J. Graubiņa mūzikas skola, padziļinātās profesijas ieguves diploms, klavierspēle, 2007.-2007.g
Līvānu Sporta skola, volejbols, 2005. - 2007.


Darba pieredze.

--

*gribēju šovasar cept bulciņas, bet tie maitas.. rr*

Papildus zināšanas un iemaņas.

Latviešu valoda - mātes valoda
Angļu, krievu, vācu - ļoti labā līmenī
Franču - sarunvaloda

Datorzināšanas.
Datorgrafika.
Franču valodas kursi.


Intereses un hobiji.

Volejbols, pamatskolas komandas kapteine :D *nevarēju nepalielīties* literatūra, izstāžu apmeklēšana, mūzika, politika, psiholoģija.


Atsauksmes.


Metiet iekšā komentāros kaut ko par mani, nejaukie cilvēki.
.. lūdzu.!

Vai. Vai.

EPSO laikam nav priekš manis, piecpadsmitgadīgas EU parliament *at least* translator wanna-be. Īstenībā, ir gan. Bet man netīkas , kad man jādod savs telefona nr., kura man nav, un jāraksta iela.

Diez , vai no EU instancēm man atsūtīs, ka esmu sīka un dumja, ka piereģistrēšos.
Mazums.

Es tikai negribu, lai man zvana un saka, ka esmu pieteikta kā bulgāru/angļu tulkotāja. Ha.

Principā Parlaments ir fantastiska vieta. Pāri par 5000 tulkotāju! Padomā tikai.

"The European Parliament is the only supranational institution whose members are democratically elected by direct universal suffrage. It represents the people of the Member States. The European Parliament, which is elected every five years, is involved in drafting numerous laws (directives, regulations etc.) that affect the daily life of every citizen."

Tik skaisti un demokrātiski, droši vien daudz šmuces iekšā.
Bet lasu un nevaru beigt priecāties.

1st level. knowledge of one of the official EU languages as a main / mother language.
2nd level. knowledge of one of three main EU languages , french, german or english.

Es zinu tās visas.! ^_^


Skat, šamējie arī ir tikuši Eiropas Parlamentā.
1. ANDREJEVS, Georgs
Group of the Alliance of Liberals and Democrats for Europe
2. DOMBROVSKIS, Valdis
Group of the European People's Party (Christian Democrats) and European Democrats
3. KRASTS, Guntars
Union for Europe of the Nations Group
4. KRISTOVSKIS, Ģirts Valdis
Union for Europe of the Nations Group
5. KUŠĶIS, Aldis
Group of the European People's Party (Christian Democrats) and European Democrats
6. PĪKS, Rihards
Group of the European People's Party (Christian Democrats) and European Democrats
7. VAIDERE, Inese
Union for Europe of the Nations Group
8. ŽDANOKA, Tatjana
Group of the Greens/European Free Alliance
Oh, lol.
9. ZĪLE, Roberts
Union for Europe of the Nations Group

Oranžists bijušais? Kļūdos? Ko gūgle? nou.
tb/lnnk.


Principā, kolīdz man būs astoņpadsmit un kolīdz es tikšu galā ar pirmo gadu universitātē, domāju pieteikties Erasmus Mundus programmai, kļūšu par apmaiņas studenti iekš kādas jaukas valsts, kādā likuma skolā.
Vienkārši vajag piedalīties kādā projektā, jā.
Ē, kā tikt universitātē?
Saprotams, ar visām olimpiādēm, konkursiem, skolām, kursiem .
Es pat varētu mēģināt uzmest sīku CV.

Ai. Kas tas.
REMEMBER: Creating this EPSO profile is only a first step. To REGISTER for a competition, click SELECT COMPETITION on the next screen.

Nē , kdievs :O
labi. piereģistrēties vajag, to prasa pieklājība. Tomēr.
My damage has been done.
vispār, mans epso profils izskatās lieliski. Draugiem.lv jau nu nestāv līdzi - noteikti.

https://europa.eu/epso/application/cv_new/index.cfm?fuseaction=displayPersonalInfo

^________^

Kas tur īsti ar tām Ēnu dienām?
Mana skola nav iekš YEP vai YAY , nē, tūdaļ .. JAL.
6. decembris.
es varētu četras stundas , apburoši smaidot, vērot Ketrīnu Todu. Beiliju.
uzrakstīju nevis embassy of united states, bet Vembassy.
Stulbi.
“The United States stood by the Baltic people even when the days seemed very dark,” Secretary of State Condoleezza Rice said in a June 14 meeting with the foreign ministers of the Baltic nations.
^^ Ak!
Man patīk, ja skaisti un laipni runā. Pat ja skalo smadzenes, bet pasaka glīti, tā, ka prieks klausīties.
Vai.! Izslēdzu, aizmirsusi noskaidrot šīs Ketrīnas izglītību.
Es labprāt ar viņu parunātos. Tāda jauka viņa šķiet.

"Catherine Todd Bailey was sworn in as Ambassador to the Republic of Latvia on January 13, 2005.
Ambassador Bailey presented credentials to President Vaira Vike-Freiberga as Ambassador Extraordinary and Plenipotentiary of the United States of America to the Republic of Latvia on February 4, 2005.
From 2000 through 2004, Ms. Bailey served as Kentucky's Republican National Committeewoman. She also served as the Co-chairman on the Republican Regents. Ms. Bailey has served on the Board of Directors of PACA (Presidential Advisory Committee) to the Kennedy Center in Washington, D.C. and the McConnell Center for Political Leadership and Excellence at The University of Louisville.
A native of Indiana, Ms. Bailey worked for eight years as an elementary school teacher. She was a co-founder of the Ronald McDonald House Project, a home away from home for the families of critically and terminally ill children who are receiving care from nearby hospitals. This focus on children prompted her to found "Operation Open Arms," a charity dedicated to caring for babies of mothers who are incarcerated. She served that organization as President from 2001 through 2004, and for her efforts received the 2003 Unsung Heroine Award sponsored by Mitsubishi Motors.
One of her most rewarding moments was in 1982 rescuing a mother and child from a domestic violence situation while on her way home from work. She acted swiftly and placed mother and child at a local safe place facility within a neighborhood Fire House.
Ms. Bailey has worked as a volunteer on the Board of Directors of the Kentucky Opera and the Kentucky Arts and Crafts Foundation. She actively participated in the 1992 Bush/Quayle Campaign and 2000 and 2004 Bush/Cheney Campaigns. In addition she participated in the McConnell Campaign for United States Senate, the Republican National Senatorial Committee, the Republican Governor's Association and the Republican National Committee.
In 2002 she received the S. Tilford Payne, Jr. Award for outstanding political volunteer services and contributions.
Ms. Bailey serves as the Honorary Chairman of the American Chamber of Commerce in Latvia.
On May 19, 2007 Ms. Bailey delivered the commencement address at Franklin College, Indiana, when she received an honorary doctorate of law.
On June 2, 2007 Ms. Bailey delivered the commencement address at the Stockholm School of Economics in Riga.
On July 2, 2007 President Vaira Vike-Freiberga conferred Latvia's highest civilian honor, the Three Star Order (III Class), on Ms. Bailey in recognition of outstanding civil merit in the service of Latvia.
She is married to Irving W. Bailey, II. They have four children."

Fantastisks stāsts. Un viņa sākumā bija vienkārši skolotāja.!
Viņiem pat var aizrakstīt,ka man viņa ir iepatikusies. Viņiem ir.. epasts.

Ok, paliku pie sava WC . Ak. VC. Nē. kaut kas ne tā. CV. nubet.

curriculum vitae.

OMG! Testi. 11!!1 XD

Nou , labi, piereģistrēsimies. Man tas sāk.. iepatikties.

Tad nu tā, es esmu arī iekš cv.lv
smieklīgi.

opā:
Reģistrēšanās datums 2007.10.22. 01:24:59
Pēdējais apmeklējums 1970.01.01. 02:00:00

vai 1970. gadā bija izdomāts internets? mhm/?

Visatbilstošākā amata tests. jā , to man vajag.
Tā, no garumgara saraksta jāizvēlas nozare. KĀ es varu izvēlēties NOZARI, ja es NEZINU,ko es vēlos?
Pieņemsim, ka jurisprudence. nu , tā tas ir gan. vai tomēr - augstākā līmeņa vadība?

Pēc pirmajiem trim jautājumiem ir ļ. labi.
paga, paga, pārdošana pa .. telefonu? kas par sviestu?

"Viena no manām labajām īpašībām ir tāda, ka es spēju pildīt norādījumus pat tad, kad es īsti neizprotu veicamā darba nepieciešamību."

XD

es laikam būšu skolotāja. patīk darbs ar cilvēkiem, ar pārliecināšanu ("Jūs GRIBAT to putekļusūcēju. pavisam noteikti. nelieciet nost klausuli! GRIBAT") un ar striktiem termiņiem.


Pieci visatbilstošākie amati/darbības sfēras
72% Izdevējdarbība
kas. tas. ir.
71% Sabiedriskās attiecības
71% Jurisprudence
69% Dizains
69% Tirdzniecība

Pieci visneatbilstošākie amati/darbības sfēras
55% Inženierzinātnes, vadītājs
55% Personāla speciālists
53% Zinātne, pētniecība
52% Būvniecība
52% Informācijas tehnoloģijas

Labi. 2006. gada sākumā, tie bija 64%.
2006. gada nogalē - 74%
Tagad , 2007. gada nogalē - 88%.

I'm 88% evil.

Atliek vien atzīmēt variantu "My life - over life of 100.000 strangers" un tu esi ļaunuma iemiesojums (nu, vēl ir jāatzīmē dažas citas jaukas lietas, bet tas būs pārāk ļauni jūsu svētajām ausīm, cienītie).

"You'll pick evil over stupid any day"

Jā.

Ir tik jautri.

Ir lieliski.
Bijām tikko pie tantes, kura jau sesto gadu taisās braukt uz ārzemēm, sesto gadu taisās nokārtot naturalizācijas eksāmenu un sesto gadu šo lietu neizpildē ir vainīgi visi citi. XD
Man nācās visu laiku turēt pie lūpām kafiju, jeb šķidrumu ar puskaroti kafijas, bet man savajadzējās tā vairāk, kad viņa nebeidza atkārtot "Oj, nu kakie maļeņkie da prijatnije! Uķuķu!" un spieda mutē cepumus, reizē sakot, vai nevēlamies kartupeļus un sardeles. Sēdēju stūrī, smaidīju un no malas vēroju, ka māsa atkaujas no jautājumiem "Nu, kogda žeņitsa? U tebja pareņ vedj est?". Hahaha. Kad beidzot tikām prom, viņa mūs pavadīja un lika sabērt daudz ābolu, kad to neizdarījām (paņēmām par maz) viņa atkārtoja "Vot, požaļeiķe!" un man bija sajūta, ka viņa vakarā ieradīsies ar cirvi. XD
Tad gājām pa ielu un dziedājām, es turējos viņai elkonī, "Gospoža tvoih snov".

Jā, mani lieliskie krievu radinieki. Bet vismaz vairs nesmejas par to, ka man ir akcents. Man tas ir .. pazudis. ^_^

Interesanti, kā iet Vitai. Viņa ir tik jauka. Vajag kādu lielu rautu sataisīt. Žēl, ka neviens tuvākajā laikā kāzas nesvin, varbūt tomēr māsa..
kaut kā..

Gribas beidzot svētkus, kuros nebūs jāklausās "Mana aknu ciroze" vai "Un tur man bija tik daudz strutu, ka.." , bet varēs uzgavilēt un aurot "rūgts!" garā, kuplā kleitā - kā jau līgavas māsai.

Ak, kungs, es neesmu bijusi nevienās kāzās.!
Savējās nebūšu jau nu noteikti. XD

Nu, bet paldies vienalga.
Es grāmatu tev neatdošu.Man tā tomēr jābeidz lasīt.

Un vislabāk es sevi ārstēju pati.

Es burtiski.. uzrakstīju sev atbildi .

Eseja. "Mīlestība". Bez idiotiskās piebildes ".. ir psihiska slimība".
Jo tā nav. Velns, tā sakot es sevi apvainoju! iksdē.

plāns.

"
Ievads
Argumenti
#1/pierādījums "mīlestība ir pozitīva" ne īsti
#2/pierādījums "mīlestība ir ļauna" nē , arī nē
#3/pierādījums "mīlestība ir pilnība" .

Jo mēs nenovērtētu nakti bez dienas, kaislības - bez vienaldzības, laimi - bez skumjām."


Jā, triviāli.
Un nu man ir prieks, bet es varētu par sevi izstāstīt daudz ko, haha, ne pārāk .. nu, labi.

Ko man šodien teica.

"Ej, krasavica! KRA-SA-VI-CA! Nu , počemu ņe govoriš, a? Drug u tebja estj? A, vot ņevezjot! A vsjo taki krasivaja kak djavol!"
XD
Īpaši tādēļ, ka to komentēja onkulis, trešā stāva augstumā, krāsojot mūsu skolas sienas .

"Tarāsova! Nerunā stundās, man jāraksta aizrādījums - nē, tas pārsniedz visas iespējamās normas - pie direktores!"

"Tarāsova! Raksti direktorei paskaidrojumu, kādēļ neatnesi tualetes papīru!"

"Es tevi dievinu. Nu mīlu," kristīne. Mana lesbisko noslieču draudzene, tā, ar kuru var runāt par visu, visbiežāk gan - par orālo seksu, jo tā ir viņas mīļā tēma, viņa labprāt dalās pieredzē. Un, viņa izmanto mani kā puisi (vai arī Reini, un iesaka man arī), kad viņa nedēļas nogalē nav ar kādu , ehh, tikusies, pieņemsim, un tad tā mācās virsū, visur kur lien ar rokām un skūpsta man kaklu un ausi. Vienmēr - kreiso. ^_^
Vispār, es labāku cilvēku par viņu nezinu.

Tu, nelietis, nav viņa nedz lose, nedz stulbene, tikai mazliet pasista XD

"Eu, kas tev, jumts aizbraucis? Tu esi traka," Zita.
"Galīgi slima!"
"Absolūti.."

Sakiet ko vēlaties. Fizikas stundas eksperimenti ar elastīgumu .. ha. Un lineāliem.
Tas ir par daudz . Un vēl tas džeks, kurš visu laiku neapzināti laiza pildspalvas, pirkstus un .. lineālus.!
Ak vai.

Es sēdēju, salikusi rokas, un rēcu kā vēl nekad.
Bija tik labi.

Un tad vēl es gribēju uzkāpt uz skolotāju galda ēdamzālē, bet mani novilka lejup. Loģiskās nelietes.
Es uz tā galda visu ko. Varētu. Nodejot.


"Kas ies uz zāli spēlēt?! Zālē neviens neies spēlēt klavieres! Nē! Kas? Ā, Tarāsova? Nu, aizej, uzspēlē, mīļā!" direktors.


Vīkš, švāks, švāks.

Zvanīju Ksenijai.
Īpašs runas dialekts. Internacionāls. ^_^
"Es faking nezinu ko es vēlos, faking šit."

Vai.
Nu , ko, samaitājāt iespaidu par mani un tagad ejiet un turpiniet darīt tās muļķības, ar kurām nodarbojāties pirms sākāt lasīt šito .

 
"Tas nav loģiski pamatots teikums," man rakstīja atpakaļ par tik būtisko, kas man tagad ir.

   Un man atkal jāslēpjas. Tik sen nepiedzīvota vilšanās cilvēkos.
    Cilvēki nesaprot un nezin, jo nevēlas, baidās saprast. Es arī, ja kādreiz saku ko asi un nepārdomāti.

    Es gribu cept kanēļmaizītes, bet es nevarēšu. Jo nav laika. Bet, velns ar visām mācībām, uz elli tās! Man vajag cept bulciņas; citiem vajag lasīt kastaņu lapas; apmeklēt dietologu, vai Vaļu no pirmā stāva, atceries viņu? un uzspēlēt kārtis piesmakušajā virtuvītē ar paklāju pie sienas un dzelteno, spiedošo gaismu.
    Tā ir mana terapija, nesaprātīgie ļaudis, kuri ir atrofējušies tiktāl, ka aizmirsuši sajēgt ar sirdi, vien ar zinātniskiem terminiem! Ar loģiskumu un teikumu precīzo izkārtojumu!
    Beidziet mani sāpināt. Vismaz - centieties vairs to nedarīt. Ne tādā veidā, tas bija pārāk.. Jūsu atkārtoti vienādais veids ir kā tā spīdzināšana, kuras galvenā iezīme ir vienā noteiktā pieres vietā pilināts ūdens, stundām, dienām un nedēļām! Cilvēks sajuka prātā; nevainīgā ūdens pilienu pilēšana darīja neizmērojamas sāpes to nebeidzamības dēļ. Ja persona nenomira nervu stresa dēļ , tā padevās. Ja vien šis prātā sajukušais vairs spēja būt kam derīgs.
    Man teica, ka man ir savdabīgs piegājiens vienkāršām lietām, un, ka esmu nenormāla un, ka esmu dīvaina. Un tas rada man prieku. Bet. Es laikam tomēr esmu Nenormāla - un visvienkāršākajā šī vārda nozīmē - ja ļauju daļu dvēseles izlikt apspriešanai.
    Tu nekad neuzzināsi, ko rakstu, un ko domāju. Jo .. tu atkal to izmantosiet pret mani. Kādēļ? Velns, nu KĀDĒĻ? Es tev dodu tik daudz; es jums atdodos no sirds, bez nekā sev atpakaļ - esmu tiem, kurus nepazīstu, tiem, kurus zinu un tiem, kuri man svarīgi - bet nekas nebeidzas, arvien es jūtos kā cīnoties ar tavu nelaimju vējdzirnavām, tu nevēlaties saprast pats, ka esi laimīgs un īpašs, tev vienmēr vajag, lai kāds to pasaka. Tu netici, ka lietas ir skaistas,  tu, racionālais, loģiski domājošais - dvēseliskais kropli! Tev vajag praktisku pielietojumu it visam; saprotams, ka saulrietu nevar ieliet burkā un iekonservēt ziemai, lai to notiesātu, uzzieķētu uz baltmaizes rikas. Un pat baltmaizes rika ar rožu ziedlapu ievārījumu jums nerada prieku, ne tādēļ, ka tā smaržo, ne tādēļ, ka tā lieliski garšo. Jūs pat nesaprotat, kā šīs lietas varētu būt kas īpašs, un es vienīgā esmu tā trakā , kura var uz koka dēlīša sivēna formā uzlikt vienu vienīgu maizīti, bet glīti sasmērētu, ar tējas krūzi, kuras osiņa ir pagriezta uz labo dēlīša pusi, lai to būtu ērtāk paņemt tam, kuram tā ir domāta. Sīkumi, sīkumi; lielās lietas! No tām dzīve neceļas. Nu, analītiskais prāt, arī lats sastāv no simt santīmiem! Naudas iespiedmašīna no skrūvītēm, varas aparāts - no deputātiem.
    Tu nepamani acīmredzamo; tu nepamani nedz to, cik rūpīgi Anna (ahā, loģiskais, tas IR izdomāts vārds) no "Randoms" veikala iesaiņo kārtējo metal žanra izpildītāja disku maisiņā, pirms to iedod tev rokās. Viņa cenšas jo īpaši. Un viņai sāp, ka viņai to nepasaka. Vai, ka "Lido" Krasta ielā pie kartupeļu stenda stāv vīrietis ar reta skaistuma acīm, un vēl retāk sastopamu lielisku kartupeļu cepšanas stilu. Jā, viņam par to maksā .Bet, ja TEV samaksātu, tu vienalga nevarētu tā izdarīt. Tu nevarētu izdarīt kā es , to ieraudzīt. Bet tu varētu ko citu, par ko es varētu sajūsmināties.
    Tu pacel acis uz zvaigznēm tikai tad, kad reizi gadā, uzvilcis zābakus, meties ārā , pa sniegoto celiņu vērot jaungada salūtu, un pacel rokās turēto šampanieša glāzi un brīnumsvecīti, bet brīnums beidzās, kad tu sāc aurot pa lauku kaut ko par bļedslapjāsspičkasfakingšit , iztraucējot svēto klusumu. Bet zini, es esmu blakus, un sēžot piesnigušajās šūpolēs ar vienu brīnumsvecīti un šokolādes konfekti rokās , un es klusi dziedu , vai raudu. JĀ, ES RAUDU! TĀ CILVĒKI DARA! Es raudu par to, ka pagājušogad Ilzei vēl bija tēvs, bet nu - šogad - vairs nav, tā ir vien atmiņa. Es raudu, jo es citkārt nespēju, es raudu daudz un ilgi. Par ko tu pēdējoreiz raudāji?
    Un , tu esi skrējis , tāpat, jo gribēji aizbēgt no tā, kas palika aiz muguras, vai notikuma, skatiena, vai vārda?

    Vērojis , kā cilvēki smaida - viens mazliet uz sānu, otrs - plati , trešais - atgāžot galvu?
    Vai neesi vēlējies salasīt naudu no strūklaku baseiniem, un sabērt ielu muzikantu instrumentu kastēs?
    Ignorēt "man nesanāk" un "vāj, skatās" un dejot, jo tā vēlies, pie Brīvības pieminekļa, es ticu, ka viņa ir redzējusi ne to vien?
    Vai tu vari samaksāt par kāda bērna konfekti, kuram drusku pietrūcis naudas pie kases aparāta?
    Šķirstīt vecas grāmatas domājot nevis par to dīvaino un mūslaikam pārāk nevainīgo sižetu , bet par tiem, kas tās ir lasījuši?
    Apskaut, neprasot?
   
    Es jau sen sapratu, ka es neesmu domāta spožai laimei, jo esmu tavs atspulgs. Bet es gribu turpināt ticēt, es gribu atkal atrast to iemeslu, kādēļ tā sāku rūpēties par tevi.

Man vajag atrast vēl daudz ko. Lietas, no manas pagātnes. Man tās vajag sevī atrast un sargāt no pazušanas atkal.

Un nu , es varu mierīgi uzelpot. Divas nebrīvas dienas, bet MANAS nebrīves pilnas.

Es gribu .. dziedāt ! Dejot! Esmu viena te, dzīvoklī, kaut uz dažiem mirkļiem.
Dziedu.


A quick taste of the poison, a quick twist of the knife
When the obsession with death
The obsession with death becomes a way of life

Kas prata svinēt bēres, kas - sērot dzimšanas svētkus.

Dead is the new alive. Pirmoreiz mūžā vēlējos aiziet un pasēdēt kapsētā, vai blakus un skatīties uz kapu žodziņiem.


"Šodien ir skaistas debesis," nodomāju. "Gluži kā fotošopā apstrādātas."
Nav labi, vairs nav.


Iešu , atradīšu kaut ko pavisam ne-īpašu, par ko priecāties, un tad piezvanīšu māsai un Viņam, manai māsai - 22 gadi. Viņam - es.


Pa telefonu runāt ir jocīgi, un mazliet nepatīkami. Vēlme redzēt uzrunājamo liek vērsties pret durvīm, vai spilvenu, vai kādu citu lietu. Bija laiki, taču, kad mēs rakstījām vēstules ar spalvām. Tā rakstot nevarēja uzrakstīt lieku. Nebija muļķīgu pildspalvu ar divām pusēm, lai varētu dzēst tikko iemūžināto. Visu, pirms rakstīt, vajadzēja apdomāt - tāpat, kā pirms teikšanas. Esmu pārliecināta, labo rakstnieku koeficients senākos laikos tieši tādēļ pārsniedz īpašo rakstnieku skaitu tagadnē.


Un nu, to labi apzinoties, man jāraksta atbilde Ksenijai.
Smags uzdevums.

Jūtas: ir pārāk slikti un es neesmu izgulējusies, un esmu slima, un vēl divas nedēļas līdz rudens brīvdienām, kurās es arī nedabūšu gulēt..
Domas: es zinu ar ko tas ^ beigsies, plus vēl mana neēšana, kuru piekopju pēdējā laikā, un šīs divas nedēļas piekopšu jo īpaši, jo es zinu, ka varu izturēt ar vienu pusplaukstas lieluma pankūku visai dienai, un vēl tas, ka katru dienu nedēļā man ir vingrošana pa stundai vakarā un vēl četras reizes sports, un vēl emocionāli slikti, bet es tagad meloju, un tas, ka man jāsāk uztraukties, lai es atkal neķertos pie cigaretēm un nu jau arī alkohola (es vēl vienu tādu piektdienas nakti vienatnē nepārdzīvošu. Es vispār vienatnē vairs nespēju), ka esmu atkarīga no viņa, vairāk, kā no jebkā cita, un ka "lomku" (lol) laikā es daru visādas muļķības , sliktas lietas, ka mācības divās skolās mani beidz nost , un, ka viss mani rauj gabalos, ka iekšā manī sāk augt niknums , kurš drīz var tikt pret kādu izgāzts, bez pamatojuma. Tad jau vēl tas, ka man visu laiku pietrūkst laika, ka man nav brīvdienu, nav mirkļa, kad es varētu dienu nogulēt mājās , dzerot tēju (jo to es dzeru ikreiz, kad vēlos ēst. Silta tēja, zaļā.) un zīmējot/rakstot/dziedot/sapņojot/kārtojot/domājot/graužot kalcija glukonāta tabletes, ka mana sirds sāp tik šausmīgi, ka es reizēm domāju, ka varētu nomirt, ka mans kuņģis atspēlēsies pret mani gastrīta veidā, kas man mazlietiņ jau bija pārgājis, ka aiz minerālvielu trūkuma organismā es saaukstēšos un dabūšu bronhītu, ka šī haosa nobeigumā vai tikai tā sākumā atradīšos psihoterapeita krēslā, kurš man vaicās debilus jautājumus par manu iekšējo pasauli un visādiem tādiem mēsliem, kas nav jāzin nevienam , vien man. Sāp kuņģis, kā tikko to pieminēju. Un dur sirdī. Galva plīst pušu.
Ar viņu ir tik savādi silti un mierīgi.
Kaut viņa dzīvē haoss ir vēl drausmīgāks un nav noteiktības, stabilitātes.
Kad neelpoju, nesāp. Pāriet, lēnām.

Jo reizēm vienīgais, kā palīdzēt, ir būt blakus.


"Meitene, tumšbrūni, šokolādīgi mati. Vietām izbalējuši, saulē. Pati mazliet iedegusi. Nenosakāma vecuma, Jau vairs nav sešpadsmit, spriežot pēc ķermeņa, bet nav vairāk par divdesmit vienu, spriežot pēc visai bērnišķīgās sejas. Acis ne tādas, nav gluži vietējā. Ģērbusies melnā, melnā pusmētelī un svārkos mazliet zem ceļa, melnās laiviņās, iespaids - eleganta, bet nevīžīga, vai steidzīga, bet - visticamāk emocionāla. Samirkušie mati tūdaļ viļņojas, acīmredzami, kā viņas pašsajūta, lai kā arī viņa nevēlētos tos iztaisnot, gan matus, gan omas. Iespaidu par kādu subkultūru nerada, jo pārāk smaida (par to liecina vaigu bedrītes) un neizskatās vēsa, kaut dažreiz vispār nerunā, vai - runā visu laiku. Maizes drupaču gabaliņi uz svārku apakšmalas; viņa sasit plaukstas, un no tās kā konfeti izbirst vēl gaišbrūni tās pašas maizes putekļi, viņa bija barojusi baložus. Kā cilvēks, kas baro putnus, var būt ļauns? Nevar. Viņa jau arī nevēlas, bet baidās mazliet. Viņa izvairās no skatiena, viņa tic, ka - kad ir novērsusies , ir nemanāma. Viņa vismaz vēlētos būt. Cenšoties nepateikt muļķības , viņa pasaka vēl lielākas . Savukārt, kad viņa nekam necenšas , viņa baida un pie viņas ir jāpierod pārāk, tāda savādi nesaprotama. Ja vispār runā. Mazliet par vardarbīgu un asinskāru savos izteikumos, viņai patīk humors par zīdaiņiem ar pie galvas pienaglotām cepurītēm . Un reizē nē. Ja viņai ir skumji, viņa noliek dārgāko alkohola pudeli visā mājā (tas ir svarīgs faktors) parasti mazliet zem septiņdesmit latiem, un vīna glāzi. Tad, kad ir sasniegts reibums, viņa analizē pieaugušo filmu sižetus, un daudz, daudz smejas. Agrāk viņa mēdza arī uzsmēķēt, bet nu vairs ne. Bet, parasti, īsi pirms riet saule, viņa skatās "Amēliju" , guļ uz paklāja, un dzer kapučīno un ēd šokolādi, bet tas bija sen, nu viņa šokolādi vairs nevar un nespēj ēst. Tad satumst, un viņa raud - vienā noteiktā mirklī, reizē ar Amēliju, kad Nino atklājas neesam nav tas, kurš sakustina žalūziju, vai kā tur pareizāk to saukt, bet to ir izdarījis pelēkais runcis. Tad viņa apskauj spilvenu, un paslēpj saraudātās acis, jo tā pieklājas. Un atceras. Viņa izdomā, ka ir Eimirianne, un blakus sēž tās vīrs, bet tas bija tad, kad viņai nebija Viņa. Īstenībā, kopš Viņš ir, šī meitene nav skatījusies Amēliju. Viņa skatās, kad vairs nekam netic. Kad ir tik slikti, ka ļaunāk nevar šķietami būt, un kad kaut kas ir jāsaprot no jauna.
Viņai patīk stāstīt par cilvēkiem, kurus redz uz ielas, tāpat, kā es tev tagad stāstu - par viņu.
Rokās viņai vienmēr ir soma, vai maisiņš, un šis kalcija glukonāts. Pat, ja nav naudas, mājas atslēgu vai telefona , vai tā visa kopā. Un vēl daži nieki, un no mātes paņemtais pūderis, kuru viņa gan nelieto, vai lieto reti, bet slepus mīl tā skaistā vāka dēļ. Viņa reizēm to apslauka ar lupatiņu, kaut šī lieta bija pagājušās sezonas nagla, viņai ir vienalga. Un somā tai ir viss pēc kārtas, lūpukrāsa ar smilšu gabaliņiem kopš pēdējā jūrmalas apmeklējuma, salvetes , apskūpstītas ar sarkanām lūpām , kruasānu paciņas un dzēšgumija, pat ja nav zīmuļa. Viņai ir sava kaklarota, viņas lūgšanu krelles , kaut iztēlotas. Tajās ir viss, kas ir viņa un kas viņai ir , vai ko tā vēlētos sev esam. Tās nudien nav glītas, tās ir garumgaras, to sudraba saturošā stīga ir apvīta ar ziemassvētku eņģeļmatiem, folijas zivtiņu, bižutērijas krellītēm, Maxim's konfekšu, krietni vecu, šokolādes odziņām , ar caurdurtām monētiņām no visurienes, tajā karājas Napoleonu iemiesojošs franču zaldātiņš, un sīka burciņa ar sarkanbrūnu matu šķipsnu, konfekšu papīriņu bantītes, stīgā ir iesieta pieneņu rinda , un tur ir pat druska bezmiega nakšu tumsas, bet to tā nevar raksturot, tur vēl viena burciņa ar smiltīm , kuras tās plaukstai pielipušas, metot trīs reizes kapā, tās viņa nenoslauka tūlīt, viņas krelles ir viņas mirkļi. Verdikts - kroplas. Tādas rādīt nevienam nevar, visi, kas ieraudzīja, tūdaļ viebās un devās prom, meklējot skaistākas, un tie atrada. Un viņai prieks. Bet viņa apzinājās, ka tās patiesums atbaida, un viņa noslēpa savas krelles skaistā lādītē, ar sarkanu, austrumu motīviem izšūtu lādīti, nelaime, bet visi, kas lūkojās viņas istabā, tūdaļ vēra kastīti vaļā un izbijās. Pārāk liels kontrasts. Ko nu? Atlika vien nopūsties, un raut nost visu, kas nelikās estētisks. Pirmām kārtām, vajadzēja atraut visas lētās un prastās atmiņas , otram lāgam varētu noplēst sirdij tuvākās. Tās šķietami neglītākās. Kā jau vienmēr.
Saprotams, viņai bija briljanti, daudz, tie glabājās visai atklātā veidā, viesistabā, visi kas vēlējās, paņēma mazlietiņ lai izpušķotu garastāvokli. Viņa paņēma saujiņu, kamēr mamma cepa pankūkas, un ar līmlenti
pielīmēja stīgai. Klasesbiedrenes bija sajūsmā. Rādi! Iedod pataustīt! Vai īsts?
Ak, nelaime. Tad, kad viņa, smaidoša , bija atgriezusies gaitenī, no draudzenēm nebija ne vēsts, uz putekļainās grīdas mētājās vien sudraba stīga ar drudžaini , ar pildspalvām atplēstās, ar tinti nošķiestās
līmentes gabali un viens mazs , melns grafīta punktiņš.
Nu krelles ir vēl neglītākas, tām aptīti tējas maidiņi un pangrol tablešu paciņas, un visādas citādas lietas, kas veido viņas dzīvi, viņa tur šīs krelles kabatā un vairs nerāda nevienam.
Un tā ir pareizi. Viņa it kā sargā sevi, bet vairāk pat to - citus. Un, kas sargās viņu?"