Kas prata svinēt bēres, kas - sērot dzimšanas svētkus.

Dead is the new alive. Pirmoreiz mūžā vēlējos aiziet un pasēdēt kapsētā, vai blakus un skatīties uz kapu žodziņiem.


"Šodien ir skaistas debesis," nodomāju. "Gluži kā fotošopā apstrādātas."
Nav labi, vairs nav.


Iešu , atradīšu kaut ko pavisam ne-īpašu, par ko priecāties, un tad piezvanīšu māsai un Viņam, manai māsai - 22 gadi. Viņam - es.


Pa telefonu runāt ir jocīgi, un mazliet nepatīkami. Vēlme redzēt uzrunājamo liek vērsties pret durvīm, vai spilvenu, vai kādu citu lietu. Bija laiki, taču, kad mēs rakstījām vēstules ar spalvām. Tā rakstot nevarēja uzrakstīt lieku. Nebija muļķīgu pildspalvu ar divām pusēm, lai varētu dzēst tikko iemūžināto. Visu, pirms rakstīt, vajadzēja apdomāt - tāpat, kā pirms teikšanas. Esmu pārliecināta, labo rakstnieku koeficients senākos laikos tieši tādēļ pārsniedz īpašo rakstnieku skaitu tagadnē.


Un nu, to labi apzinoties, man jāraksta atbilde Ksenijai.
Smags uzdevums.