Bēres.

Tas bija vienkārši vājprāts. Melnā komēdija "Sameklē līķi" vai kas tamlīdzīgi jautrs. Pusstundu braukājām šurpu turpu pa vienu nelaimīgu zemes ceļu kaut kā centrā, pamatīgi šaubīgā vietā, līdz visbeidzot atradām Līvbērzes kapus un sākās bēru ceremonija. Nav ko teikt. Visi raudāja; es smaidīju. Šausminoša sajūta, bet viena laba lieta - to visu var norakstīt uz 'satraukuma radītu histēriju' vai 'šoku'. Nē. Man ir mainījušies uzskati. Lūdzu piedošanu tam cilvēkam, kuru iedomājos nelaiķa vietā, kapellā (es labošos. Es JAU labojos) un domāju, ko darītu, ko domātu, ja šis cilvēks būtu tuvs un tā. Vai es raudātu. Sekojoši, izvadīšana kapličā likās tīri interesanta. Atklāju, ka lieliski atceros gan tēvreizi gan to lūgšanu par Jaunavu Mariju, kaut baznīcā neesmu rādījusies kopš trešās klases ziemassvētku rīta, kad mēs - krutās "Laimiņas" - dziedājām blakus ērģelēm.
Esmu dīvains cilvēks. Bēru mielasts gan bija aizraujošs. Patika viena veca, veca onkulīša runa . "Cilvēks ir kā puķe. Un liktenis ir kā tās smukās meitiņas, kas skrien uz pļavu savākt ziedus , kurus uzlikt uz galda, viesistabā. Un kuram gan gribētos kaut kādas nesmukas? A? Paņem tās labākās! Nu i viss!".
Mūsu ģimene izskatījās kā itāļu mafija. Visi melnā. pietam vēl, tētis - kurš pēc izskata ir drīzāk spānis/itālis, nevis latvietis- ar melnajām saulesbrillēm. Haha.

jauka diena.
nudien nav bēdīga.