5. Forumsvētki

Nu, ilūzija vai ne, bet biju ieradusies. Sākumā uz desmit minūtēm ar Perfumer un Ēnu Leģionāri pie SA, kur satiku forumiešus:
Kikjo Lieliska, kā vienmēr. Nudien patika būt blakus , kaut uz mirkli
Shadowstalker Jautrs, glītu bārdu. Nudien.
Shatered Zinu vien, ka viņa uz mani skatījās. Melnās , garās uzacis viņai.
Evija Eiše mani iepazīstināja ar viņu, bet es pat nepaspēju uzmest skatienu, mani rāva prom Aurēlija, kas metās mani apskaut.
Džūna Ļoti , ļoti liels prieks bija satikt. Mana apgaismotāja.
Bleka kungs. Smaidīgs, un draudzīgs. Mūsu apgaismotājs!
Anomalia Šitais nelietis, kurš nu man ir parādā sešus latus, vairs nekad netiks satikts (tikai to vienu gaidāmo reizi, lai dabūtu naudu) . Un nelien klāt Aurēlijai. Apelsīnu ledeņu sūkātājs. Principā, vienīgais, kas man tiešām viņā patīk, ir viņa pūkainie matiņi.
Overlord happy.gif un ar arbūzu! Vispār, viņš iedveš tādu kā mieru.
Karamele (?) Tā , ar grifidoru šallīti.
Eiše Interesanti parunājos. Kaut mazlietiņ.
Vēl meitene, ar kuru mani Eiše iepazīstināja un vēl viena, kura neprata izrunāt manu niku.
Mākoņkaķis Aurēlija Nav komentāru. Viņa ir nudien sirsnīga, un mani apskāva reizes četras.
Denija Ieraudzīju, kad gāju pazemes tunelī. Runāja pa telefonu.
Ēm. Vēl kāds?

Tālāk, viena pati devos uz trolejbusu vai tramvaju pieturu (ak, uz to , kur piestāj tie, tur, kas brauc uz sliedēm. Es nekad nespēju tos atcerēties.) . Gaidot "Uzvaras parks" vai "Uzvaras bulvāris" pagāja visai ilgs laiks, un, kad aizgāju apvaicāties vadītājam, kur tad uzvaras parks īsti ir, viņš teica, ka esmu kādas trīs pieturas nokavējusi, atrāva durvis un es, šokā, tiku izlikta ārā. Tas , protams, bija jauki un gādīgi. Es paliku četru joslu vidū , ar izbiedētu izteiksmi sejā un neziņu, kurp iet.
Pēc histērijas pilna zvana Ēnu Leģionārei, kura bija gatava mani meklēt , es nonācu pie ZB (ojā, šis te saīsinājums lieliski piestāv tai ēkai un tam, kas tajā risinās) , kur mani sagaidīja gan Perfumer, kura vāji smaidīja un Adē, ar uzvaras pilnu izteiksmi sejā . Ka atrados. Tomēr.
Es gaidīju idillisku vietiņu ar tumšiem paklājiem, minimālisma stilā, ar ģimenēm ar diviem bērniem, kas sēž pie retajiem galdiņiem un vēro boulinga spēli, es gaidīju klusu tucinieku fonā, vai ko tamlīdzīgi neizturamu, bet piezemētu. Es gaidīju plašas biljarda telpas ar zemajām lampām un ādas dīvāniem, piesmēķētas un dūmu pilnas telpas .
Saprotams, ka ieraugot, kas īsti ir ZB, es , cilvēks tomēr psihiski nenosvērts, neirolabīls un depresīvs, gandrīz sajuku prātā . Vieta, kurā es nonācu, bija visās ziņās elle. Mežonīgs tracis, neona lampu gaismas, kas žilbināja acis, cilvēku bari,
ēka, celta vien no dzelzs un stikla, videospēles spēlējoši puisīši, ēmomeitiņas , lēkājošas savās svītrainajās drēbēs uz deju platformas un vēl Anomālija, kas man nepātraukti līda klāt, un es tikai par mata tiesu atturējos no vēlmes novilkt savu kurpi ar sešcentimetrīgo , smailo dzelzs papēdi un ietriekt to viņam acī. Ieejot ēkā, mana apziņa burtiski atslēdzās, es sajutos kā izdzērusi krietnu daudzumu alkohola . Man bija vienkārši slikti. Es ātri sasveicinājos ar Deniju, Džūnu un Mr Bl@ck, kas spēlēja boulingu, un tūdaļ pat gāju prom.
Tas man bija par daudz.

Pasveicināju Valteru.
Daudz sieviešu.

p.s. Nākamgad būšu vien pie SA , lai sasveicinātos.


Es sapratu, ka cilvēki, kuri tev ir svarīgi, atradīs iespēju satikt tevi arī ārpus šādiem svētkiem.