Tieši tā, kaut ļaudīm, kas darba tirgū nav apgrozījušies, to grūti saprast.. Ļoti daudzās darba vietās darbiniekus neapdrošina (iekš LR privātpersona nevar pati sevi apdrošināt, tas jādara caur darba devēju), un maksā minimālo algu (pārējais aploksnē skaidrā). Tā kā apdrošināšana, pastāvīgs līgums un legāla alga ir pat ļoti vilinoši.
Piekrītu, ka apdrošināšana ir/būtu ļoti vilinoši un liels bonuss; bet, manuprāt, ar to vairāk tiek domāts "maksājam algu UN nodokļus". Redz, darba devējs, kurš par mani maksā nodokļus, man šķiet norma -- ja vien tas nav kāds pāris stundu darbiņš. Un, jā, mani iepriekšējie darba devēji ir to darījuši. Piekrist citādākam nodarbinātības formātam man šķiet kā iegriezt sev - sak, kurš tad man cits vecumā tās zāles pirks par miljōniem? Un kā materiāli izvilkšu slimības/grūtniecības/atvaļinājuma gadījumos?
Bieži vien dzīvē realitāte nesaskan ar priekšstatiem, kā jābūt. No tiem darba devējiem, ko esmu sastapis, tikai kādi 20% nav devuši aploksnē, bet ir maksājuši visus nodokļus (jo darba dēvējam maksāt otru algu prom valstij ir sasodīti neizdevīgi, to dara tikai tad, ja nekādi nevar izvairīties). Principā visus nodokļus nomaksā tikai valsts iestādes un lielie uzņēmumi, kas VIDam zem lupas. Bet darba ņēmējam, kad ēst gribas, īri jāmaksā, bet nav vecāku vai draudziņa, kas finansiāli pabalstītu, tad pilnīgi pofig par valsti un tās nodokļiem, darbojas vienkārši izdzīvošanas instinkts. Tā kā darba sludinājumā minētais ir visnotaļ solīds arguments.
Kad paaudzies un saproti, ka vecumdienās nekādas pensijas nebus (domāju, pēc gadiem 30 valsts pensiju sistēma būs likvidēta, tb būs tikai nabadzības pabalsti), bet medicīna 100% būs privāts bizness, kam nospļauties, ko tu kādam maksājis pirms gadu desmitiem, tb zāles maksās tos miljonus neatkarīgi no tā, cik cītīgi maksāji nodokļus. Lūk tad nopriecāsies, ka labi vien bija saņemt algu kešā un ik mēnesi noteiktu % ieguldīt solīdā austriešu apdrošināšanas/pensiju fondā ar 300 gadu pieredzi - vismaz kāds drošības spilvens.Ko nevarētu atļauties, ja tā nauda būtu aizgājusi valstij. :)
Jā. Un reizēm sociālā garantija ir tāda, ka drīksti bez maksas ieiet poliklīnikā, bet vienalga sludinājumā tas tiek lepni ierakstīts.
Redz, darba devējs, kurš par mani maksā nodokļus, man šķiet norma -- ja vien tas nav kāds pāris stundu darbiņš. Un, jā, mani iepriekšējie darba devēji ir to darījuši. Piekrist citādākam nodarbinātības formātam man šķiet kā iegriezt sev - sak, kurš tad man cits vecumā tās zāles pirks par miljōniem? Un kā materiāli izvilkšu slimības/grūtniecības/atvaļinājuma gadījumos?
Kad paaudzies un saproti, ka vecumdienās nekādas pensijas nebus (domāju, pēc gadiem 30 valsts pensiju sistēma būs likvidēta, tb būs tikai nabadzības pabalsti), bet medicīna 100% būs privāts bizness, kam nospļauties, ko tu kādam maksājis pirms gadu desmitiem, tb zāles maksās tos miljonus neatkarīgi no tā, cik cītīgi maksāji nodokļus. Lūk tad nopriecāsies, ka labi vien bija saņemt algu kešā un ik mēnesi noteiktu % ieguldīt solīdā austriešu apdrošināšanas/pensiju fondā ar 300 gadu pieredzi - vismaz kāds drošības spilvens.Ko nevarētu atļauties, ja tā nauda būtu aizgājusi valstij. :)
P.S. Tu taču šo lasīji? http://www.cehs.lv/2014/11/darba-sludin
Saliedēts kolektīvs - jāa, ir gadījies :)