| skynet is out there |
[Mar. 2nd, 2010|11:23 am] |
un tā ir fragmentēta
|
|
|
| |
[Mar. 2nd, 2010|11:16 am] |
 |
|
|
| hail, trashy tahwu dahli! |
[Mar. 2nd, 2010|10:48 am] |
"„Trešais tēva dēls” ir jauns, īpaši bibliotēkām izveidots zīmols, caur kuru sākumā mēģināsim pievērst uzmanību bibliotēkām un tajās notiekošajām pārmaiņām, bet vēlāk izmantosim to kā apzīmējumu interneta un citu jauno resursu – gan tehnoloģisko, gan satura – pieejamībai bibliotēkās. [..] Stāstā par trešo tēva dēlu vecākie brāļi allaž uzskata jaunāko par
muļķīti, jo viņš netiecas pēc pasaulīgiem labumiem. [..] „Trešais tēva dēls” ir garīgās inteliģences simbols. Viņš ir darītājs, nevis runātājs. Trešā tēva dēla stāsts savā būtībā ir veiksmes stāsts par cilvēku, kas
pārvarējis visus šķēršļus, tai skaitā savu iekšējo neticību, kļūst par
varoni un sasniedz savus mērķus. Projekta ietvaros tas ir arī stāsts
par pašu bibliotēku. [..] . Trešajam tēva
dēlam līdzīgi varoņa tēli sastopami arī mūsdienu popkultūrā – piemēram,
Šreks, visu nīsts purva briesmonis, kas izrādās labākais un stiprākais,
Neo, triloģijas Matrix galvenais varonis, Zirnekļcilvēks un daudzi citi.
Projekta nosaukums „Trešais tēva dēls” ir pretimnākošs un
draudzīgs, tas nestāsta par pārcilvēku, bet gan parastu cilvēku, kas ar
savu gara spēku spēj pacelties pāri ikdienas rūpēm. Šāds nosaukums un
ideja pilnībā atbilst projekta atbalstītāja Bila & Melindas Geitsu
fonda definētajai misijai: jebkura dzīve, neatkarīgi no tā kur tā tiek
dzīvota, ir vienlīdz vērtīga" (saite)
Izrādās, ka vienīgi garīgā spēka nesējiem princeses un ķēniņvalstis ir pārpasaulīgi labumi. Tie, kā likums, iegūstami pēc pusmūžu ciestiem pazemojumiem, cieši aizdarot visas durvis un paļaujoties uz ļoti lielu veiksmi (Potera apmēru cienīgu). Pēc tam gan tiks būvēta pasaule, kurā visi dzīvos vienlīdzīgāk par saviem vecajiem brāļiem un sakautajiem ienaidniekiem, jo būs spēcīgāki. Gudrāki. Veiksmīgāki. No šādas perspektīvas, Cibiņam vai nu pietrūka apmēram 10 minūšu, lai iegūtu superspējas vai garāmbraucoša mācītāja patronāžu (all the same), vai arī viņš nebija jaunākais dēls ģimenē. Tāpat kā pirtnieks Ansis, Dauka, Kārlēns, kuri galu galā neizturēja, mirstot poētiski skaistā nāvē (noslīkstot).
p.s. Neo taču nomira, bet Šreks izšķīst neskaitāmos sīkvelos.
|
|
|
| |
[Jan. 23rd, 2009|02:21 am] |
Maniem noslēgšanās ideāliem nevajag cietuma kameru - mākslīgais apgaismojums, slodze acīm, tad vēl tā adrese... Daudz labprātāk ievāktos kādā stūri LNB centrālajā ēkā, pastūmis kādu plauktu starpu plašāku vai, vēl labāk, pa kluso nomainot atslēgu kādai mazākai lasītavai, pie durvīm piekarot zīmi, piemēram, "Telpa slēgta tehnisku iemeslu dēļ' vai "L-space'' - viens nodomātu 'radiators plīsis', otrs - 'aha, buduārs!', trešais - 'vot, maitas, nogrieza kultūrai līdzekļus', kāds neticīgais vismaz reizi dienā paraustītu kloķi... Bet man būtu vienalga, sēdētu aiz slēgtām durvīm - tai ēkā Wi-fi ķer, caurvējš nav pārāk jūtams un parkets ne visur čīkst mežonīgi skaļi.
Sākumā ēdamo mangotu no apmeklētājiem un justos kā Bastiāns, kad viņš sēdēja skolas noliktavā un bailīgi lavījās uz tualeti, taču pēc pāris neatļauta izmēra priekšmetu kontrabandas un grāmatas par speciālo uzdevumu vienības izdzīvošanas paņēmieniem izlasīšanas viss nostātos savās vietās. Palēnām visi pierastu pie manas klātesamības, un gada laikā es jau būtu izlaidies, staigātu apkārt halātā un mīkstās čībās, šad tad papļāpājot ar apmeklētājiem, visbiežāk izvēloties studentus ar tumšākajiem lokiem zem acīm un iekritušiem vaigiem jaunības dieņu atmiņu un pārprastas solidaritātes dēļ. Vēl nedaudz - un Darbinieki mani uzskatītu par tādu kā Burtnieku un Vilkam šad tad pajautājot, vai nav laiks Gaismas pils projektā šo to palabot un ēkas spicē vai vismaz vestibila stūrī laicīgi iezīmēt templi. Vilks viņiem atteiks, ka par to vēl jāpadomā, klusībā prātodams, kā lai paskaidro Helēnai, ka dzīvoklis pie Daugavas viņai tomēr nespīd gan.
Nav jau tā, ka es nestrādātu - grāmatvedības lādēs zinātājs atrastu amata aprakstu, no kura lajs saprastu vien ziedojumu pieņēmšanas funkciju, un tūlīt skrietu ko noziedot.
201x. gada Lielajos Nācijas Svētkos, kad 17 prominences būs sagriezušas Jaunās Ēkas priekšā novilkto sarkano lenti 14 gabalos, jo būs kaut ko sajaukuši, un vakara krēsla apslāpēs attālos salūta paukšķus, kā pēdējais pametīšu Barona-Elizabetes stūra māju, maigi nesot pārvietošanās jūklī aiz veca kartīšu kataloga skapja visu aizmirstu ķīniešu pasaku krājumu un sava Mūža Darba 1. un 3.sējumu, lai pagrieztos pa kreisi. 6.ais pienāks 18:21, līdz tam vēl nekad mūžā nebūšu braucis tramvajā ar zemo grīdu. Kontroles nebūs. |
|
|
| |
[Dec. 18th, 2008|01:52 am] |
| [ | ausīs |
| | Prusaku Ansamblis - Galapunkts | ] |
Runā, ka Godmanim jau esot uzcelts piemineklis, tādējādi viņam kļūstot par pirmo šādi iemūžināto premjerministru pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tiesa, trūkst informācijas par šī pieminekļa atrašanos vietu, izskatu, izmaksām, autoriem un pasūtītājiem. Tas neizbēgami radījis baumas, uz kuru fona nobāl pat urbānais mīts par Godmaņa dubultnieku*. Premjeram uz žurnālistu jautājumiem bija tikai īsa atbilde: "Ejiet strādāt."
*īsumā - Godmanis vēl 1993.gada vēlā vakara stundā esot pazudis pēc izkāpšanas kādā galapunktā. Par tautas uzticības garanta iznīkumu satrauktie pirmie pelēkie kardināli ātri vien Papē esot atraduši dubultnieku - kādas paputējušas paju sabiedrības sekretāru, kurš jau pēc dažām dienām stājies Godmaņa vietā. Kā atzīst rūpīgākie vērotāji, pāris gadus 'kaut kas nav bijis tā, kā vajag', līdz kādā 2005.gada marta ceturtdienā, savā iecienītajā Saeimas kafejnīcas stūrī sēžam tika ieraudzīts Īstais. |
|
|
| sad story |
[Nov. 23rd, 2008|06:35 pm] |
Pēdējo sniega cietoksni uzbūvēju 90.tajos. Neviens tam nepiešķīra kultūrvēsturiskā mantojuma statusu, bet pats uzturēt nespēju, tāpēc tas mūsdienās vairs nav atrodams. |
|
|
| pārbaude & komprese |
[Nov. 2nd, 2008|02:23 pm] |
"Divu blakusesošo kvartālu iemītnieku labi pazītā peļķe naktī iespļāva ciklonu, kas turpmāko nedēļu noteica mikrorajona klimatiskos apstākļus" |
|
|
| sūkstīšanās iz provinces |
[Sep. 22nd, 2008|02:20 pm] |
es zinu ko man vajag right here, right now - vēl nelasītās Geimana grāmatas. |
|
|
| |
[Sep. 1st, 2008|12:30 am] |
īstā Dirty Three burvība slēpjas tieši tajās dziesmās, kur vari dzirdēt pasaku. Tā varētu stāstīt par trīs smuidriem ausiju puikām, kas padzirdējuši par postroku un nolēmuši mainīt līdz šim spēlēto. Notiek koncis, bet - viss, krīze, bail spēlēt pa jaunam, turpinās garlaicīga stīgu raustīšana, līdz beidzot iedarbojas pirms tam apēstās vielas. Seko Īstā Minūte un čaļi kļūst slaveni, nu arī tie, kas nebija tik atpazīstami kā Eliss. Arlabunakti, pasakas verificēšana aizliegta, bet atkārtot gan drīkst, pat ja beigas norautas |
|
|
| |
[Aug. 27th, 2008|10:40 pm] |
Reiz Krievija dzemdēja divas satelītvalstiņas, un tad kam paģērēja, kam lūdzot aicināja bastardēnus atzīt par smukiem, gudriem un skaistiem, vienā vārdā, pasaulei rādāmiem. Lielvalstis smējās vien, tāpēc Māte vērsās pie vienas mazvalstiņas, pie otras, lai tikai tās atzītu pundurīšu leģimitāti. Tad tās kautrīgi meta skatus te uz Rietumvalstu sakniebtajām lūpām, te uz Nelaimīgās paplāti, kur virsū tika mestas gan draudu grēdas, gan gāzes tarifu ciemakukuļi. Ģeotelpā spēkā pieņēmās kāju švīkāšanas troksnis. |
|
|
| |
[Sep. 17th, 2007|11:53 am] |
Zeķēs ir spēks. Zeķēs ir attieksme. Zeķes silda sirdi un kājas.
Reiz Aizlaikos visas zeķes darināja vecmāmiņas - tā bija viņu privilēģija, par ko pateicīgās kundzes pirkstu kustībās izlika visu sev nodoto un pašu dzīves laikā iegūto gudrību, pieredzi un saules enerģiju (dažus pārus adīja arī jaunākas sievietes, bet tas drīzāk bija iniciācijas rituāls, kurā radītos produktus valkāja mazāk svarīgās dienas gaitās). Tā kā mazā dzīves ilguma vecmāmiņu godu sagaidīja tikai dažas, un to izbaudīt paspēja vēl mazāk, Īsto Zeķu bija maz (tāpēc tās ieguva tikai dzimtai svarīgākie vīrieši). Labi adīti meistardarbi tika nodoti no paaudzes paaudzē - tie gandrīz nedila, bija skaisti un modīgi (zābakus ikdienā valkāja tie, kuriem bija kauns par zeķu neesamību). Par Zeķēm gāja sirās, dedzināja, pina intrigas. Par sievu zagšanu mēs zinam vairāk tikai tāpēc, ka viņas arī zaga vairāk kā vecāsmātes - tādi ķērieni bija reti. Ja kāds grannynappings patiešām būtu izdevies, letiņiem būtu par īsts eposs, pret kuru Kalevalā apdziedātais brauciens pēc Louhi nolaupītā Sampo artefakta tāds somugrisks šļupsts vien būtu.
Bet tas bija sen. Kopš tā laika iedzīvotāju skaits ir audzis tā, ka arī lielāka vidējā dzīves ilguma dēļ kuplākās Vecmāmiņu rindas lēnām gura arvien lielākā pieprasījumu noraidījuma dēļ. Vispirms ar palīdzības motīviem tiesības uz šo darbu uzurpēja jaunākas sievietes. Tad vilnas zeķu vietā sāka vilkt kokvilnas vai zīda (nemaz nerunājot par vēlāko gadsimtu sintētiskajām apgrēcībām). Tad nāca Mašīnas. Un Vecmāmiņām apnika. Viņas nospļāvās un gāja strādāt fermās, skolās vai skatīties TV seriālus, palaikam kaut ko visžēlīgi uzadot. Žēlīga tendence.
Bet es atceros, bet es arī zinu, ka arī Rūpniecisko Zeķu vidū ir kādas, kurās Spēks ir atdzimis. Es meklēju. Es cilāju saražotos mēslus, kas mēdz izaudzēt 34 caurumus pēc četrām uzvilkšanas reizēm. Paretam kādas izpelnās nopirkšanas laimi - bet tikai tās, kas maksimāli pielīdušas manam Praktiskumam vai Žēlsirdībai. Savus Vilnas Zeķu pārus pelēkšmurguļainajās ikdienās notriekt nav ne mazākās vēlmes.
(In response to: ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) dienasgramata unmagic_raddish apakšbikšu postiem)
|
|
|