nevaru spriest par patoloģijām, es piesaucu līdzīgas un paralēles iezīmes ikdienā, jo man reizēm nepatīk galējību interpretācijas. Tāpēc - ļoti plašā kategorijā, bet tomēr lieku vienā, jā.
Ar piezīmi, ka attiecinu uz brīžiem, kad vākšanas rezultātu jau var saukt par pieaugošu krājumu. Var jau runāt par sociālekonomiskās sistēmas radīto principu 'ja ir, tad jāņem' ietekmē iegādātām ne-tūlītējai lietošanai nopirktām lietām kā kaut ko atšķirīgu no krājumu veidošanas 'nebaltām dienām' vai 1, 2,3,4gadīgām zemeņu zaptes burkām mammu pagrabos. Vienīgi neredzu vajadzību. Tas viss taču ir nosaucams par nākotnē atliktu lietošanu, rēķinoties ar (iz)trūkumu.
Turklāt patoloģiju definīcijas ir ļoti mainīgas. Robeža jau droši vien sākas brīdī, kad jebkā uzkrāšana ir stabils modus operandi.
Pusnopietni, atsevišķus bagātniekus par patoloģiskiem vācējiem publiski (es nerunāju par forumiem) nesauc vien tāpēc, ka kapitālistiskajā (ok, neoliberālajā) sistēmā naudas cirkulācija (tās augļu vārdā) ir Mērķis Un Pamats.
Vienīgi patēriņa kultūrā preču iegādi nosaka mirkļa vajadzību apmierināšanas princips, kurā par nākotni laikam jau uztraucas mazāk. Un atkal parādās krājumi, ja ražotājs bijis gana neprātīgs un prece sanākusi izturīgāka vai daudzfunkcionālāka, un dzivesvietā trāpījies kāds brīvāks stūris. /es jau izplūdu/

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šim ir ētiskais aspekts — proti, vai krāšana sabiedrībā vispār tiek uzskatīta par vērtīgu un godājamu. Kredītu paaudze, piemēram, tikpat labi var šķībi skatīties uz kādu, kam kredīta vietā ir depozīts bankā. Protams, ir svarīgi, par kā uzkrāšanu ir runa (lai arī miljardieru gadījumā droši vien dažkārt nudien var runāt par krāšanas tieksmi).

Bet šim visam ir atslēgas frāze, kuru Tu pieminēji — pieaugošs apjoms. Tam es piekrītu. Krājumi nebaltām dienām ir viens, bet aizvien pieaugoši krājumi (lai cik daudz tas arī nebūtu) — kas cits.

(Reply to this) (Parent)