| post-scarcity |
Apr. 7th, 2011|03:49 pm |
Ziņa ar sliktu virsrakstu par iespējamu disposofobijas gadījumu Bauskas pusē ar letālām sekām atgādināja par lietu krāšanas apsēstību -, kas nereti ir arī tiešs savu 'upuru' nāves cēlonis. It kā jau izvēle kaut ko izmest vai neizmest (jo var noderēt) vairs nav tik aktuāla, taču šķiet, tā ir vien transformējusies un ikdienā šādi uztraukumi skar krietni lielāku sabiedrības daļu. Ja arī to nesaista ar patēriņa preču iegādi aktualitātes vai reakcijas uz mākslīgi radītu nepieciešamību dēļ, pietiek atcerēties, cik dabiski 90.tajos gados radās polietilēna maisiņu krājumi Latvijas mājsaimniecībās. Un cik daudziem ir/bija neko ārā nemetoši (vec)vecvecāki, kuru uzvedību jaunākās paaudzes vieglu roku tušēja ar 'kara pieredzi'?
p.s. brīvā brīdi atveriet šo wiki šķirkli par brāļiem, kas savas dzīves laikā uzkrāja 130 tonnas lietu, to skaitā 14 klavieres. Stāsts, kas būtu Giljama intereses cienīgs. Galu galā, traģismu te ienes vien vērotājs ar saviem materiālo vērtību standartiem. Ā, pie viena atgādinu sev noskatīties "Wool 100%". |
|