|
[Feb. 17th, 2009|09:55 pm] |
Tiešām ticu, ka ar noteiktiem mūzikas žanriem 'pa īstam' aizrauties var vien noteiktos dzīvesposmos. Tad lūk, piemēram, šūgeizam kā kaut kam ekstraordināram nepieķeršos nekad, vilciens aizgājis. Džezs savukārt apritē pats no sevis tā nopietni ienāks, kad vilcienos kāpšu pusminūti, veikalos turēšos pie iepirkumu ratiņiem un ielas šķērsošu pilnīgā vienaldzībā da jebkurā vietā un satiksmes blīvumā. |
|
|
Comments: |
(nemierīgi sagrozos Brāļu Lauvassiržu kontekstā, Jonatan)
priecāšos kļūdīties.
| From: | starro |
Date: | February 17th, 2009 - 10:26 pm |
---|
| | | (Link) |
|
aizrauties vispār var tikai noteiktos attīstības posmos. pēc tam nāk tikai informācija, kas vai nu iekrīt senāk izsistos robiņos vai nu ne.
From: | |
Date: | February 17th, 2009 - 10:33 pm |
---|
| | | (Link) |
|
cik jocīgi, man atkal vienmēr licies, ka džezs ir jaunu cilvēku mūzika - vitāla, spēcīga, pulsējoša, nepakļāvīga. tiem, kam pie ratiņiem jāturas, jau sen par stipru.
tā, pa lielam, pagaidām tas vai nu kaitina, vai garlaiko ar dažu jaunāku džezformu un Sun Ra izņēmumu. Šķiet, paaugšos, 'nobriedīšu' un spēšu novērtēt to visā krāšņumā. Vecie blūzi, lūk, jau ir pavisam kas cits.
From: | |
Date: | February 17th, 2009 - 10:51 pm |
---|
| | | (Link) |
|
nu jā, mūsdienās, man šķiet, bieži vien formālisms aiztāj dvēseli, kas man tīri subjektīvi džezā un vispār mūzikā šķiet galvenais. bet, par vecajiem runājot - tur jau ne tikai blūzi ir spēcīgi. Tu man pasaki, kā lai ratiņots pensionārs klausās kaut ko šādu: http://www.youtube.com/watch?v=jCdWvCblaW8:)
nu ja, aiztures avots būs ļaušanās 'skatuves džezu' pārzinošam un mīlošam cilvēkam. Nesakrita robiņi, galu galā.
Bet par ratiņotu pensionāru labi vien ir - iedomājos (a)ritmiski pulsējošu sirmīti sev nekontrolēti bīdamies virsū, tā takš ne tikai pudeli no rokām izmetīsi... :) | |