Ir baisi jocīga sajūta, jo uz 18. novembri man iepriekš laikam nekad nav bijusi tāda svētku sajūta.

Bet jauki, ko tur piebilst.
Un jaunais "Palīdzi Dievs" ir labskanīgi popsīgs, tomēr tieši tāpēc un galvenokārt idejiski es neņemu pretī.

Viss dzīvoklis, šķiet, klausās tādu sirdi skrāpējošu mūziku, gremdējas nostaļģijā un "skatās tālumā ar neko neredzošu skatienu" (starp citu, es gribētu zināt, tieši cik tūkstošus vai miljonus reižu šī frāze ir izmantota pavieglos stāstiņos).

Bet, jā.
Muļķīgi, ka cilvēkiem jāuztraucas par lietām, par ko nevajadzētu. Par ko viņi nebūtu pelnījuši uztraukties un izsamist, cik nu es varu spriest.
Un tādi apkārt šobrīd pēkšņi ir vairāki un ar visu ko viņi ir nomākti. Un par vairāki viņi ir. Skādīgi.

Virs zemes nav taisnības... kam tad ir spēks?

Un sajūtām neko nepadarīsi.

Domāju, kā būtu, ja mēs būtu dzīvojuši Coja kulta laikmetā.
Vai Viktorijas. Vai strēlnieku...
Bet, ha, tikko pārrakstījos un nejauši uzspiedās € zīme. Zīmogi uzspiežas.

Smeldze šī ir, laikam gan.

...

Kaut arī man tā galīgi nešķiet, varbūt Lāčplēsis stimulē sentimentu; gāju caur gandrīz-jau-naksnīgo Rīgu, sniegot jaukam gandrīz pirmajam sniegam (manā šoziemā), un priecājos - par to, kā ir, kas ir un ka ir. Par spīti dažam ne tik laimīgumu kultivējošiem ka-ir-iem.

Jo laikam jau ir tā, ka silti esot tad, kad laukā ir auksts.

Turklāt atcerējos to pārgājienu caur Rīgu pēc mazā rautiņa siltajā vasaras rītā ap četriem pieciem, kad Rīga ir nekas cits kā vien sētnieki, pāris pārtikas piegādātājfurgoni un daži mēnessērdzīgie. Un tās ārprātīgās tūkstoštoņu zilās debesis virs betonīgi izkārtnīgās Čaka ielas, ka paliek bail, vai Ziedonis nenāk pilsētā.

Atcerējos, sasmaiļojos un dungodams pārnācu mājās.
Iešu gulēt. Tāds kā drusku priecīgs. Ha.


---
"Visskaistāk lakstīgala dzied, kad nakts,
Vismīļāk laime laukā iet, kad nakts..." [J.P.]

Dienā, kad skolā mācīja tematu "Attiecības ar cilvēkiem - draudzība, mīlestība u.tml." es laikam biju slims.

Liela daļa manu tautiešu tomēr ir tā kā drusku pamuļķi.

Bija mīlīgs, ļoti un ļoti.
Īpaši tās beigas.

Turklāt... Filip, es nespēju tev pretoties, esmu absolūti tavs.

What he said.

Jancīgi. Es esmu iz(s)alcis pēc tādām sarunām kā šovakar.
Neizlikties ir tik ērti un neparasti. Lai arī viss reizē ir baisīgi jocīgi. Neparasti aši un vaļēji.

Uzsmērēju uz Selgas cepuma riekstiņu krēmu un jūtos šovakar labi.
Kā saka, vienk. smieklīgi.