Dienas pārsteigums: man rīt jādzied himna pirms basketbola spēles sporta hallē.

Вот дожились.

Pagājušonaktmieg es redzēju vienus no interesantākajiem sapņiem mūžā, kaut gan laikam šai periodā īsi pēc sapņošanas visi kaut cik košie šķiet interesatākie sapņi mūžā.

Neiedomājaties gan, ka es stāstīšu, un to jūs uzminējāt jau pēc tā, cik īss ir šis ieraksts.
Varu piebilst vien to, ka pirmais bija, akdievs, cik erotisks un skaists, un otrais bija action multene, kurā es piedalījos.

Kapow.

Šī ir viena no tām naktīm, kas man pietrūks, bļe.

Un lai par pēdējo vārdu man piedod Jānis S., kurš varbūt vienīgais uzskata, ka arī šeit tas ir par nepieklājīgu, bet, kā šodien dzirdēju, viņš taču tomēr esot arī drusku gejs, un nav ko iespaidoties no šitiem maigajiem. Matīsielas dzīvoklī viss ir kā reālajā dzīvē, bļe.

Aplis ir noslēdzies un šajā brīdī iznāk mans gada atskaites tops. Nezinu, sev vai citiem, bet te nu tas ir.

Tāpēc es laikam negribētu turpināt, bet nu mēs taču spējam būt tikai mēs paši, ne?
Un, par Artūru S. runājot, Dace, šodien es viņu tiešām atkal uzskatīju par brīnišķīgu. Lai vai kā.

Lūk, 85% no šī dzīvokļa biedriem šobrīd ir miega pasaulē, un ir tāda laiskās sestdienas sajūta.
Lai arī tūdaļ jāsaņemas un jāiet uz darbu. Bet jauki, par spīti kaut kādām muļķīgām kakla sāpēm.

Rīt Doma laukumā, šķiet, dedzināsim egli. Nāciet uzdziedāt Ziemsvētku dziesmītes, ha.
Overwhelmed, overjoyed, over and over.

Ir sajūta, ka itin nemaz nezinu kā, bet vienādi vai otrādi šī mēneša laikā tomēr ar visu tikšu galā. Cerība un pārliecība reizē. Kaut tikai tas būtu uz labu.

Jauki, ja laikos, kad esi iegrimis savdabīgā snobistiskā nihilismā vai nihilistiskā snobismā, tevi pārsteidz jauni cilvēkatradumi.
Tas noteikti būs manā gada atskaites topā. Un tas priecē. Lai arī drusku jocīgi un neparasti.

Bet vispār es jūtu, ka neesmu tālu no tā, lai iemācītos teleportēties.
25/8, ya know.

Es gan jau gandrīz gadu esmu centies atradināties, bet tagad esmu atkal mājās mājās un saprotu, ka tos sešus mēnešus pavisam prom būs tomēr grūti.

Un vēl jāsaņemās pēdējam mēnesim. Eh!

Nevaru saprast, cik nenormāli ir kāpt miega vilcieniņā ar atiešanas laiku 3:52.

Laikam jau derētu drusku koriģēt grafiku.

Esmu viens pats mājās. Bez 2 un 3.

Un šis ir tāds priecīgs laiks - ceļos spārnos, zinot, ka janvāra pirmajā pusē nozudīšu uz pusi gada. Un man tiešām šķiet, ka tā būs izmukšana no istabas ar sastāvējušos gaisu. Tādas kā - nezināmu iemeslu dēļ - manis paša. Un daudz kas arī ir iekš manis paša.

Reizē skumīgs nostaļģijas un rezignācijas brītiņš, komplimentējoši cilvēku nākamo ilgu apliecinājumi, komplimentējoši sveši piedraugojieni, mīlīga renesanses mūzikas dziedāšana mūsu kvintetā, paslimošanās un viegls apdullums.


Apkārt staigā caurvējš un nāve. Pieskaras, paņem.
Mēs ar Philips Shuvayev turamies pie mūslaiku ironijas jeb siltā klēpjdatora un viens pie otra.

Pasnauduļojam, palidojam, padzīvojam.