Esmu viens pats mājās. Bez 2 un 3.

Un šis ir tāds priecīgs laiks - ceļos spārnos, zinot, ka janvāra pirmajā pusē nozudīšu uz pusi gada. Un man tiešām šķiet, ka tā būs izmukšana no istabas ar sastāvējušos gaisu. Tādas kā - nezināmu iemeslu dēļ - manis paša. Un daudz kas arī ir iekš manis paša.

Reizē skumīgs nostaļģijas un rezignācijas brītiņš, komplimentējoši cilvēku nākamo ilgu apliecinājumi, komplimentējoši sveši piedraugojieni, mīlīga renesanses mūzikas dziedāšana mūsu kvintetā, paslimošanās un viegls apdullums.


Apkārt staigā caurvējš un nāve. Pieskaras, paņem.
Mēs ar Philips Shuvayev turamies pie mūslaiku ironijas jeb siltā klēpjdatora un viens pie otra.

Pasnauduļojam, palidojam, padzīvojam.