Kaut arī man tā galīgi nešķiet, varbūt Lāčplēsis stimulē sentimentu; gāju caur gandrīz-jau-naksnīgo Rīgu, sniegot jaukam gandrīz pirmajam sniegam (manā šoziemā), un priecājos - par to, kā ir, kas ir un ka ir. Par spīti dažam ne tik laimīgumu kultivējošiem ka-ir-iem.

Jo laikam jau ir tā, ka silti esot tad, kad laukā ir auksts.

Turklāt atcerējos to pārgājienu caur Rīgu pēc mazā rautiņa siltajā vasaras rītā ap četriem pieciem, kad Rīga ir nekas cits kā vien sētnieki, pāris pārtikas piegādātājfurgoni un daži mēnessērdzīgie. Un tās ārprātīgās tūkstoštoņu zilās debesis virs betonīgi izkārtnīgās Čaka ielas, ka paliek bail, vai Ziedonis nenāk pilsētā.

Atcerējos, sasmaiļojos un dungodams pārnācu mājās.
Iešu gulēt. Tāds kā drusku priecīgs. Ha.


---
"Visskaistāk lakstīgala dzied, kad nakts,
Vismīļāk laime laukā iet, kad nakts..." [J.P.]