Round and round the mulberry bush
Hide and seek
Hunt the thimble
Boooo!

Crucify him...

Lielo tirdzniecības centru apavu veikaliņi laikam uzskata, ka puikiem ziemā jāstaigā tajos pašos apavos, ar ko tie staigājuši vasarā un rudenī, vai laka kurpēs jābraukā tikai ar auto vai takšiem. Žēl, ka es negribu būt nevienā no šīm kategorijām. Vai drīzāk nevaru būt.
Mazie kaktu veikaliņi vēl. Un kas tālāk? Bezmiegs, prostatīts, operācija? Endrū Loidam Vēberam, starp citu, atklāts prostatas vēzis. UN Mazsalacā nokritis meteorīts!!!11

Un tas spēļu vakars man jau šobrīd patīk. Būs pārsteiguma viesi! (Ja jūs lasāt, neatzīstieties tikai.)

P.S. Dace, es gaidu šokolādes seansu. :P.

Es šovakar biju uz lielisku teātra izrādi.
Un tas mani ļoti, ļoti iepriecina, un neviens tur neko nevar padarīt.
Guna ir lieliska, un man ir atgriezusies ticība arī Mārai.
Ir tikai viena drusku durstīga ilgu sajūta...

Ir OK.

Tiešām, kā Okartes ļaudis bija iedomājušies strādājam šo saukli?
Ir OK. Ir normāli. Nu varbūt nopērc, bet varbūt arī ne.

Ir OK.

Tā organika mani iedzīs kapā, goda vārds.
Ja ne ar to informācijas kvantumu, kas [katru nedēļu un] uz rītdienu jāzina kolokvijam/semināram, tad noteikti pārkoncentrētu sērskābi, slāpekļskābi, bromu, šķīdinātājiem un Griņjāra reaģentiem.

Pārbaudiet ik pa laikam, vai es vēl te kustos, ja?

Aiz sienas nepiespiesti rit ballīte. Forši.

P.S. Es tikai tagad pamanīju, ka nāves tematika man pēdējā laikā ir īpaši aktuāla, haha.

Obligāti noskatieties Pushing Daisies, un, ja gribat, tad arī Dead like me, bet tad to pēdējo vispirms, jo PD ir labāks.
Es nezinu, vai ticu, ka to saku, bet seriāli var cilvēku padarīt džolīgu un pseidolaimīgu. Vismaz uz kādu brīdi.

Un, protams, viģiks.

Es prātoju, kā ir pamosties no rīta un būt sasodīti pieaugušam, nelikties ne zinis par tādiem sīkumiem kā neizgulēšanās, garlaicīgas mācības un ne pārāk interesants, taču vismaz ar jaukiem kolēģiem apveltīts darbs, bet vienkārši ieiet dušā, uztaisīt sev un kolhozniekiem brokastis, paēst, būt auditorijā piecas minūtes pirms lekcijas sākuma, konspektēt katram kursam atbilstošā kladē, pasvītrot svarīgāko ar krāsainiem marķieriem, nedaudz patērzēt ar profesoru pēc lekcijas, laikā doties uz darbu, būt laipnam un izpalīdzīgam un kaut ko iemācīt ikvienam dabaszinātņu studentam laboratorijas grupā, tālredzīgi sakārtot lietas, lai piecas pāri sešiem varētu iziet no darba un doties uz kori, būt laikā, kārtīgi iedziedāties, paņemt tieši tādas augšas, kādas būs nepieciešamas, negarlaikoti lasīt no lapas to pašu skaņdarbu jau piekto reizi, pauzē aprunāties ar balss grupas biedriem un apēst ābolu, dziedāt tālāk un pierakstīt diriģenta teikto, un negaidīt mēģinājuma beigas bez piecpadsmit deviņos, bet nebūt pārsteigtam par to, kad tās pienāk, mierīgi doties uz mājām, līdz pieturai ejoties kopā ar kādu no kora biedriem, nopīkstināt mēneša e-talonu tramvajā, ieiet veikalā ar iepriekš uzrakstītu sarakstu, atnākt mājās un pagatavot vakariņas, apēst tās virtuves klusumā, pajautāt dzīvokļa biedriem par to, kā gājis, ieiet savā istabā un klasiskās mūzikas klusā pavadībā mācīties, izpildīt mājasdarbus un nedaudz paspēlēt klavieres. Tad laicīgi aiziet gulēt, lai no rīta atkal var pamosties, neliekoties ne zinis par tādiem sīkumiem kā neizgulēšanās, garlaicīgas mācības un ne pārāk interesants, taču vismaz ar jaukiem kolēģiem apveltīts darbs.

Apkārtējiem, šķiet, melnā strīpa, bet es beidzot esmu ārā.
Un nestāstiet man, ka esmu melnuma donors vai enerģijas vampīrs, tam es neticēšu. Enerģija nāk no lielām un labām lietām, no lielām un labām emocijām, un, banālibanāli, bet arī dabas un tādām manām pirmnepieciešamībām kā mūzika un rakstīts vārds. Un runāts tāpat, ko tur liegties, gan ne no katra runātāja.

Un es laikam vēl neesmu piedzīvojis savu naivuma nāvi. Tas ir iedragāts, bet kaut kur vēl slēpjas.
Nekad taču nevar zināt, kā dzīvot ir vai būtu bijis vieglāk.

Ak, un dziesmīte -
http://www.youtube.com/watch?v=gQOXt-S-ZdA

Ja vien šīs pasaules dienā būtu vairāk laika, es pat varētu justies laimīgs, jo
MUMS PIESLĒDZA APKURI!

Vēlu arī jums visu to siltāko, omulīgāko, jaukāko. Baudām rudeni!

Es šobrīd domāju par
kļavu lapām
pastaigām pa Juglas ezera krastiem un tekām
par citu veiksmēm un neveiksmēm un kāpēc
ir pazaudēšanās un atrašanās un ieilgusi meklēšanās
un nevar saprast vai mūsu tēti nav bērnībā meklējuši viens otru
pēc simts eju meklēt un vai mēs no tā šobrīd neciešam

nevar saprast, kāpēc darīt tieši tā un ne citādi
un vai pietiks laika variantam C
un vai foo fighters piestāv rudens emo sajūtām vai otrādi
un vai jāprāto par šādām sajūtām
un vai jautājumi šo 20 gadu laikā ir mainījušies